Tanu dinastija
Tanu dinastija (ķīniešu: 唐朝, piņjiņs: Táng Cháo), bija dinastija, kas valdīja Ķīnā no 618. gada līdz 907. gadam. Pirms Tanu dinastijas valdīja Sui dinastija, bet tai sekoja Piecu dinastiju un Desmit valstu laiks. Dinastija tika neilgi pārtraukta 690.-705. gadā, kad valdīja imperatore Vu Dzetiaņa.
Dinastiju izveidoja Li (李) ģimene, kas izmantoja Sui dinastijas sabrukumu, lai izveidotu savu armiju un sagrābtu varu. 618. gada 18. jūnijā, pēc tam, kad bija nogalināts pēdējais Sui dinastijas imperators Jangs, viņa brālēns Li Juaņs pasludināja sevi par imperatoru. Li Juaņs (Gaodzu) 621. gadā kontrolēja Ķīnas centrālo daļu, un līdz 624. gadam pakļāva lielāko daļu ziemeļu un dienvidu provinču. Dinastijas galvaspilsēta Siaņa šajā laikā bija lielākā pilsēta pasaulē. Impērijas iedzīvotāju skaits 7. un 8. gadsimtā sasniedza 50 miljonus, bet dinastijas beigu posmā 9. gadsimtā jau 80 miljonus.
Otrais dinastijas imperators Li Šimiņs (Taidzuns), kurš sagrāba troni 626. gadā pēc tam, kad bija nogalinājis divus savus brāļus un piespiedis tēvu atteikties no troņa, kļuva par vienu no ievērojamākajiem Ķīnas imperatoriem. Viņš turpināja nostiprināt valsts birokrātisko aparātu, atbalstīja klasisko literatūras darbu pavairošanu. Militāri viņš pakļāva Centrālāzijas tjurku ciltis, pirmo reizi izplešot Ķīnas teritoriju tik tālu uz rietumiem. 8. gadsimtā Tanu dinastija ilgstoši karoja ar Tibetas impēriju, kas ilga līdz miera līguma noslēgšanai 821. gadā. Impērijai padevību izrādīja tādas kaimiņvalstis kā Kašmira, Nepāla, valstis mūsdienu Siņdzjanas provincē, Koreja, un valstis Sirdarjas un Amudarjas upju reģionā. Pēc tjurku sacelšanās apspiešanas Isikula ezera tuvumā, šajā teritorijā izveidoja Tanu protektorātu.
Izveidošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc neveiksmīgajiem Sui dinastijas mēģinājumiem iekarot Koreju 612, 613, un 614. gados, valsts ziemeļos sākās sacelšanās. Imperators bēga uz dienvidiem. Galvaspilsētu sagrāba viņa brālēns Li Juans, kurš 618. gada sākumā pasludināja Tanu dinastijas izveidošanu. Šajā brīdī viņš vēl nekontrolē visu valsts teritoriju un nav pakļāvis citus troņa pretendentus. Pilnīga kontrole pār valsti tiek nodibināta tikai 624. gadā. Valsts administrācija tiek ātri centralizēta, lai nostiprinātu valsts vienotību pēc vairākiem sašķeltības gadsimtiem. Tika pārskatīti esošie likumi un paredzēta to atkārtota pārskatīšana ik pēc 20 gadiem. Daudzi no 637. gadā pieņemtajiem Tanu likumiem bija spēkā līdz pat imperiālās Ķīnas beigām 1911. gadā.
Pirmais dinastijas imperators izveido administrācijas sistēmu, kuru veido galveno ministru Lielā padome, zem tās nāk trīs lielie sekretariāti, kas pieraksta un tālākai izpildei nodod Lielās padomes pieņemtos lēmumus. Zemāk atrodas seši departamenti – personāla, ceremoniju, kara, ienākumu, tieslietu un sabiedrisko darbu. Tiek izveidots arī neatkarīgs izmeklēšanas birojs, kas cīnās ar ierēdņu nolaidību un korupciju.
Valsts kase sākumā bija tukša, tāpēc valsts pārvaldes aparāts bija neliels. Dinastija attīstīja veiksmīgu valdības un ierēdniecības modeli. Balstoties uz Sui radīto piemēru, tika saglabāts eksāmens civildienesta ierēdņu atlasei. Sākotnēji eksāmenu veiksmīgi noliek tikai 20-30 kandidātu gadā, bet vēlāk to skaits ievērojami pieaug.[1]
Lai nodrošinātu stabilus nodokļu ienākumus, pirmais imperators atjauno vienādo lauku sistēmu, kas nodrošina visus 17 līdz 60 gadus vecos zemniekus ar vienādiem zemes gabaliem apmaiņā pret divreiz gadā maksājamām graudu un audumu nodevām, kā arī noteiktu klaušu darba dienu skaitu. Lai cīnītos ar kara gados pieaugošo viltotās naudas daudzumu, 621. gadā tiek ieviestas jaunas kapara monētas. Veiksmīgi sākto valsts veidošanas darbu 682. gadā smagi iedragā plūdi un neraža, kas pat abu galvaspilsētu iedzīvotājiem liek mirt badā vai pievērsties kanibālismam.
Armija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Tanu dinastija pārņēma pusbankrotējušu valsti, tāpēc tiek atjaunota fubing zemessardzes sistēma – patstāvīgās armijas vietā, kuras uzturēšana ir pārāk dārga, tiek izveidota zemnieku rezerves armija, kas ražas laikā strādā laukos un pati sevi pabaro, bet uz apmācībām kareivji tiek sasaukti tikai pēc ražas novākšanas. Armijas iesaukumam tiek pakļauti vīrieši vecumā no 21 līdz 60 gadiem.
Jau 626. gadā valstī iebrūk austrumturku kaganāts, un otrais dinastijas imperators Taizongs ir spiests slēgt pazemojošu mieru, kas tiek atriebts 630. gadā, kad Tanu karaspēks iekaro austrumturku kaganātu.
Pieaugošais iedzīvotāju skaits nodrošināja ievērojumu armijas pieaugumu, ļaujot Tanu dinastijai veiksmīgi karot pret Āzijas klejotāju ciltīm, pārņemot kontroli pār Zīda ceļu. Tanu impērijas teritorija izplešas tālu uz rietumiem, Centrālāzijas virzienā, iekarojot Tarimas ieplaku un sasniedzot Kašmiras pierobežu, taču drīz šīs provinces sāk apdraudēt Tibetas impērija. 668. gadā kopā ar sabiedroto Sillas karalisti Tanu armijai izdodas iekarot Korejas ziemeļus.
737. gadā imperators Li Lundzji (Sjuaņdzuns) dienestu zemessardzē saīsina līdz trim gadiem, taču regulārā jauno rekrūšu apmācība un pārvietošana uz attālām pierobežas dienesta vietām kļūt pārāk dārga un pierobežas militārajos apgabalos notiek pāreja uz profesionālo armiju, kuras kareivji pierobežā pavada savas dzīves lielāko daļu. 742. gadā valstī ir ap 500 000 profesionālo kareivju.[2]
Vu Dzetiaņa
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dinastijas vēsturē neilgu pārtraukumu rada Vu Dzetiaņa, bijusī imperatora konkubīne, kas 690. kāpa imperatora tronī un tika gāzta 705. gadā.
683. gada decembrī mirst Tanu dinastijas trešais imperators, kura vārgās veselības dēļ, jau no 660. gada valsts reāli vada viņa sieva Vu Dzetiaņa. Pēc vīra nāves viņa savu vecāko dēlu, troņmantinieku izsūta trimdā, un kļūst par sava otrā dēla reģenti. Pēc sešiem gadiem viņa dēlu gāž no troņa un oficiāli kļūst par valdnieci. Savas varas nostiprināšanai viņa dod vaļu teroram, arestējot un ar nāvi sodot daudzus savus pretiniekus. 696. gadā valstī iebrūk tibetieši, ziemeļos saceļas kitani un armija vairākās kaujās tiek sakauta. 698. gadā uzbrūk arī turki. Vu Dzetiaņa ir spiesta no trimdas atsaukt troņmantinieku un uzticēt viņam armijas vadīšanu.
705. gadā Vu Dzetiaņa tiek gāzta un pie varas nāk troņmantinieks, kurš ir pilnīgā savas sievas un meitu ietekmē. Valdnieka ģimenes sievietes ir korumpētas un par lielām summām pārdod amatus valsts iestādēs un tempļos. 710. gadā imperatora sieva viņu noindē un kļūst par reģenti, taču jau 18 dienas vēlāk viņu nogalina kopā ar vienu no meitām. 713. gadā pienāk gals arī pēdējai izdzīvojušajai princesei, kuru piespiež izdarīt pašnāvību.[2]
Uzplaukums un sabrukums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Tanu imperiālais spožums savu augstāko periodu sasniedz imperatora Sjuanzona (Xuanzong)(712-756) valdīšanas laikā. Kāpjot tronī, viņš ievieš taupības režīmu, vērtslietas ziedojot armijas vajadzībām un vairāk nekā 30 000 budistu mūkiem liekot pamest klosterus un atsākt maksāt nodokļus. Valstī tiek veikts nodokļu cenzs. Vairāk nekā 800 000 zemnieku ģimenes, kas no kara skartajiem ziemeļiem bija bēgušas uz dienvidiem un iepriekšējos gados nebija maksājušas nodokļus, ar saviem maksājumiem atkal piepilda valsts kasi. Valstī valda miers, ekonomiska un politiska stabilitāte. Lai nodrošinātu zemas graudu cenas, valsts izveido graudu krātuves, no kurām graudus pārdod par pazeminātām cenām brīžos, kad brīvajā tirgū kāpj to cena. Paši nabadzīgākie ciematu zemnieki tiek atbrīvoti no nodokļiem, kuri pārējiem zemniekiem tagad jāmaksā nevis no 19 bet 22 gadu vecuma. 747. gadā imperators atceļ nāvessodu.
Imperators atbalsta dzejniekus, mūziķus un dejotājus. Sākot ar 736. gadu viņš aizvien mazāk laika velta valsts pārvaldei, un aizvien vairāk pavada kopā ar savu krietni jaunāko mīļāko Jaņ Guifei (Yang Guifei), valsts pārvaldi uzticot galvenajam ministram Li Linfu, pēc kura nāves par galveno ministru kļūst Jaņ Guifei brālis Jaņ Guožoņs (Yang Guozhong).
755. gadā imperatora varu sagrauj An Lušana vadītā sacelšanās. Šajā laikā pastāv prakse par valsts robežu nostiprināšanai izveidoto pierobežas militāro apgabalu gubernatoriem iecelt neķīniskas izcelsmes karavadoņus, kas ir atbildīgi arī par civilo pārvaldi. Sākotnējā ideja bija šādā veidā samazināt armijas ietekmi valsts administrācijā, taču rezultātā gubernatori savās provincēs kļuva pārāk neatkarīgi.
Viens no militārajiem gubernatoriem, turku izcelsmes Ans Lušans, kurš kontrolēja provinci vēlākās Mandžūrijas teritorijā, sajūtot, ka Jaņ Guožoņs vēlas viņu atcelt no amata, ar 160 000 kareivju lielu armiju 755. gada 16. decembrī sadumpojās un devās karagājienā uz impērijas galvaspilsētām. Tā kā pārējās armijas atrodas tālu pie impērijas robežām, valsts centrālais reģions ir gandrīz neaizsargāts. Dumpiniekiem izdodas ieņemt galvaspilsētu Luojaņu, kur An Lušans sevi pasludina par imperatoru. Imperators Sjuanzons 756. gada jūlijā pieļauj militāru kļūdu, kas noved pie ievērojamas sakāves kaujā ar dumpiniekiem un bēg no otras galvaspilsētas, Siaņas. Tanu armija šajā brīdī sadumpojas un pieprasa Jaņu ģimenes ietekmes izbeigšanu. Jaņ Guožoņu nogalina kareivji, bet favorīti Jaņ Guifei nožņaudz ar zirga pātagu.
Pēc drošības sasniegšanas valsts dienvidos, Sjuanzons 756. gadā atteicās no troņa. Viņa dēls 757. gadā ar nomadu uiguru turku palīdzību atgūst abas galvaspilsētas. Apmaiņā pret palīdzību, imperatoram jāļauj uiguriem abas galvaspilsētas izlaupīt. Turpmākajos gados uiguri uzvedas kā iekarotāji ķīniešu pilsētās, nesodīti laupot un slepkavojot. Biežie kari, dumpji un pilsētu aplenkšanas rada situācijas, kurās aplenkto pilsētu iedzīvotāji un karavīri plaši piekopj kanibālismu, pirmos apēdot bērnus un sievietes.
763. gadā ar dumpiniekiem beidzot izdodas noslēgt mieru, un viņu vadoņi tiek iecelti par provinču gubernatoriem. Turpmāk viņi regulāri ignorēja centrālo varu un nemaksāja nodokļus. Imperatora atkārtotie centieni atjaunot kontroli pār provincēm un militārajiem gubernatoriem beidzās ar pazemojošām sakāvēm. Centrālā vara uz vairākām desmitgadēm zaudēja kontroli pār gandrīz 30% iedzīvotāju. Provinču gubernatori uzvedas kā neatkarīgi prinči, ieceļot ierēdņus bez imperatora piekrišanas un savus amatus atstājot mantojumā saviem dēliem.
Centrālās varas vājināšanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sacelšanās izraisīto valsts vājumu izmanto dienvidu provinču vietējie iedzīvotāji, kas saceļas pret ķīniešu varu un nogalina ķīniešu zemniekus. 763. gadā valstī iebrūk Tibetas impērijas armija, kas uz mēnesi ieņem galvaspilsētu Siaņu. Turpmākajos gadu desmitos tibetiešu iebrukumi regulāri atkārtojas un tie iekaro valsts Centrālāzijas un ziemeļrietumu provinces. Sakaut tibetiešus izdodas tikai 851. gadā.
Pēc An Lušana sacelšanās beigām, imperatora administrācija pakāpeniski zaudēja kontroli pār valsti, kas deva negaidīti pozitīvus rezultātus ekonomikai. Atslābstot stingrajai valsts kontrolei, preču aprite notika provinču un visas valsts mērogā. Mūžīgais monētu trūkums tika atrisināts, ieviešot kredītu un drukājot papīra naudu. Nespējot veikt nodokļu cenzu un kompensēt regulāro nodokļu ienākumu zudumu, imperators atcēla vienādo lauku sistēmu. Bankrotējušie zemnieki sāka pārdot zemi un sāka veidoties lielie zemes īpašumi. Tika ieviests valsts sāls monopols, kas 779. gadā ienesa pusi no valsts ienākumiem.[1] Visbeidzot, 780. gadā tiek atcelti visi iepriekšējie nodokļi, un provincēm noteikta konkrēta gadā samaksājamo nodokļu kopsumma. Turpmāk nodokļus divreiz gadā ievāca provinču pārvalde, kas uz centru nosūtīja noteikto summu.
Atjaunotā vara
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]805. gadā tronī kāpj enerģiskais imperators Sjanzons (Xianzong), kura galvenais mērķis bija atjaunot centra kontroli pār provincēm. 780. gada nodokļu reforma bija atkal piepildījusi valsts kasi, kas ļāva veidot un uzturēt spēcīgu armiju, kas 798. gadā bija izaugusi līdz 240 000 kareivju. No 806. līdz 819. gadam Sjanzons devās regulāros karagājienos uz provincēm un atguva kontroli pār gubernatoru iecelšanu, taču 820. gadā viņu nogalina galma einuhi, kas baidās par savas ietekmes zaudēšanu.
Lai nostiprinātu sacelšanās rezultātā gandrīz iznīcināto valsts aparātu, Tanu imperatori aizvien vairāk funkciju uzticēja saviem personīgajiem kalpiem, einuhiem, kuru skaits pieauga līdz 5000 un kas kļuva par ietekmīgāko spēku galmā. 835. gadā imperators ar civilierēdņu palīdzību centās iznīcināt einuhus, taču sazvērestība tiek atklāta un vairāk nekā 1000 civilierēdņu tiek sodīti ar nāvi.
Sabrukums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sākot ar 860. gadu, centrālā vara atkal sāk brukt. 858. gadā plaši plūdi izpostīja Ziemeļķīnas līdzenumu, izpostot laukus un noslīcinot daudzus cilvēkus. 873. gada sliktā raža noveda pie bada. Ja iepriekšējos gadsimtos impērijas iestādes spēja izveidot pārtikas noliktavas un sniegt palīdzību bada cietējiem, tad novājinātā vēlīnā Tanu dinastija to vairs nespēja. Šādas kataklizmas iedzīvotājos radīja aizdomas par to, ka Tani ir zaudējuši Debesu mandātu. Provincēs rodas klaiņojošu bandītu armijas, kas apdraud tirgotājus un sāk ieņemt provinču pilsētas. Valsts dienvidos 859. gadā sākas zemnieku sacelšanās. 868. gadā sadumpojas ziemeļu armija, kas izlaupa apkārtējos apgabalus.
878. gadā sākas Huaņ Čao (Huang Chao) sacelšanās, kurš savu armiju vispirms ved uz dienvidiem, kur ieņem Guandžou, nogalinot lielu daļu tās 200 000 iedzīvotāju, un pēc tam atkal dodas uz ziemeļiem, kur 880. gadā ieņem galvaspilsētu Luojaņu un 811. gada janvārī Siaņu. Tanu imperators bēg, bet Huaņ Čao paziņo par jaunas dinastijas nodibināšanu, kas gan pastāv tikai dažus gadus. Dumpi izdevās apspiest 884. gadā ar Šatuo turku kavalērijas palīdzību. Turku vadoņi turpmāk spēlēja nozīmīgu lomu Tanu politikā, kurā dominēja gāztā Huaņ Čao līdzgaitnieki, vecās elites atstumjot no varas. Viens no bijušajiem Huaņ Čao karavadoņiem Žu Vens 901. gadā sagrāba galvaspilsētu, 905. gadā nogalinot imperatoru un lielu daļu valdošās ģimenes. 907. gadā Žu Vens sevi pasludināja par imperatoru un 908. gadā nogalināja pēdējo Tanu dinastijas pārstāvi.[3] Aizvien pieaugošākā haosā, Tanu dinastija oficiāli beidz pastāvēt 907. gadā un valsts sadalījās uz nākamajiem 50 gadiem.
Reliģija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dinastijas dibinātājs Li Juaņs apgalvoja, ka viņa ģimene ir cēlusies no daoisma radītāja Laodzi, kuram šajā laikā tika izrādīta īpaša cieņa. Daosisma kritizētā klasiskā konfuciānisma vietā radās neo-konfuciānisms, kas koncentrējās uz indivīda morālās uzvedības uzlabošanu, kas tādējādi uzlabos arī sabiedrību kopumā. Notiek aktīva sacensība starp budismu, daoismu un konfuciānismu par spēcīgākās reliģijas vietu. Šis ir budisma uzplaukuma laiks. Budistu klosteri gadsimtu laikā kļuva par lieliem zemes īpašniekiem un komerciālās aktivitātes centriem. Savus ienākumus tie aizdeva citiem, kļūstot par kredītiestādēm. Pastāvēja vairāki budisma virzieni, populārs kļuva jaunais dzenbudisms. Budisma ietekmē vairāki imperatori aizliedz mājlopu kaušanu un ēšanu. Visretāk tiek kauti vērši, kas bija galvenais zemnieku darba lops un baudīja cieņu.
840. gadā tronī kāpušais Vuzons (Wuzong) ir pārliecināts daoists un 842. gadā uzsāk cīņu ar milzīgajiem budistu klosteriem un citām svešzemju reliģijām. Tiek slēgti 4600 budistu klosteri un 40 000 svētnīcu. Valsts iegūst visas svētvietu bagātības. Visi mūki, kas jaunāki par 50 gadiem, tiek atgriezti civilajā dzīvē, lai atkal maksātu nodokļus. Viņu skaits pārsniedz 250 000. Atlikušajos klosteros paliek ap 800 mūku. Klosteru slēgšanas un iznīcināšanas blakus efekts ir daudzu šīs ēras labāko arhitektūras un tēlniecības pieminekļu iznīcināšana. Imperators Vuzons mirst 846. gadā pēc neveiksmīga eksperimenta ar nemirstības eliksīru, un viņa pēcnācēji atceļ pret budistiem vērstos aizliegumus, taču tas vairs neatgūst savu bijušo ietekmi.[2]
Kultūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Šis laiks, kurā dzīvoja divi lielākie ķīniešu dzejnieki, Li Bai un Du Fu, tiek uzskatīts par Ķīnas dzejas un mākslas zelta laikmetu. Līdz mūsdienām saglabājušies gandrīz 2000 Tanu dinastijas laika dzejnieku 50 000 dzejojumu.[4] Literatūras, dzejas un reliģisko tekstu skaita pieaugums noveda pie drukāšanas izgudrošanas, bet Tanu dinastijas dzejas stils dominēja ķīniešu dzejā līdz pat 20. gadsimtam Tanu dinastijas laikā attīstās grāmatu drukāšana, izmantojot kokgriezuma saliekamo klucīšu tehniku. Ķīnas kultūras ietekme pletās aiz tās robežām, īpaši Korejā, Japānā un Vjetnamā.
Izmaiņas sabiedrībā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Tanu dinastijas valdīšanas laikā Ķīnas sabiedrībā aizsākās ievērojamas pārmaiņas, kas noslēdzās Sunu dinastijas laikā. Valsts pārvaldē pakāpeniski notika pāreja no lielo aristokrātisko ģimeņu oligarhijas uz centralizētu monarhijas modeli, kurā valsti pārvaldīja imperatoram pakļauti civilierēdņi, kas bija nokārtojuši eksāmenus.[5]
Ekonomikā Tanu dinastijas sākumā piekoptā stingrā valsts kontrole pār preču un iedzīvotāju plūsmu sabruka, attīstījās jauni tirgotāju kvartāli, notika pāreja uz papīra naudas transakcijām, tirgotājiem bija pieejams kredīts, attīstījās pārtikas produktu transports uz attālākiem valsts reģioniem.[5]
Aizvien vairāk iedzīvotāji pameta karu postītos ziemeļus un pārcēlās uz Ķīnas dienvidiem, kur augošā tēja kļūst aizvien populārāka visā valstī un kļūst par ķīniešu nacionālo dzērienu. Tā kā dienvidi bija auglīgāki par ziemeļiem, palielinoties zemnieku skaitam, pieauga saražoto produktu daudzums. Strauji auga Jingžou, Sudžou un Handžou pilsētas.
Dinastijas valdīšanas laikā tiek izgudrots šaujampulveris, taču tas tiek izmantots uguņošanas un salūtu vajadzībām. Daudz plašāks pielietojums ir jaunatklātajam tērauda gatavošanas procesam. Izturīgais metāls tiek izmantots armijas ieročiem un zemkopības instrumentiem.
-
Budistu sienu glznojums
-
638. gadā celtā 48 metrus augstā Xumi pagoda
-
Jātnieks un divi zirgi, 8. gadsimts
-
868. gadā iespiestā Diamanta sūtra
-
Budistu stupas
-
Budistu klinšu skulptūras
-
Imperators Taidzuns pieņem Tibetas sūtņus, 641. gads
-
Stēla Lhasā ar Tibetas-Tanu miera līguma tekstu, 823. gads
-
Tanu monētas
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Tanu dinastija.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)