Zināšanas

Rietumu pasaulē Atēnas pūce ir zināšanu simbols

Zināšanas ir informācijas kopums, kas iegūts apmācības vai pētniecības procesā, kā arī no pieredzes. Bieži vien zināšanas saprot kā izpratni par faktiem vai iegūtās prasmes kādā noteiktā jomā vai sfērā. Par zināšanām sauc arī saprašanas līmeni par kādu jautājumu, priekšmetu, problēmu vai situāciju, un līdz ar to arī sekojošā prasme rīkoties. Zināšanas izmanto, lai veiktu noteiktas darbības kāda uzdevuma izpildē un mērķa sasniegšanā.

Zināšanas ir epistemoloģijas (izziņas teorijas) priekšmets. Vairums epistemologu uzskata, ka par zināšanām var runāt tikai tādā gadījumā, ja tās atbilst trim galvenajiem kritērijiem — tās ir pamatotas, patiesas un ticamas. Zināšanas ir adekvāts īstenības procesu, lietu un parādību atspoguļojums priekšstatos, jēdzienos un aksiomās.

Saistībā ar datiem un informāciju, zināšanas ir šīs piramīdas virsotnē.^{[nepieciešama atsauce]}

Zināšanu veidi

Pastāv jēdziens a priori un a posteriori, ar kuru mēģina nošķirt divu veida zināšanas. A priori norāda, ka zināšanas iegūtas bez pieredzes, savukārt a posteriori — zināšanas iegūtas pieredzes rezultātā.

Deklaratīvas zināšanas

Deklaratīvas zināšanas ir zināšanas par faktiem un jēdzieniem (spēj dod objekta aprakstu). Cilvēks ar deklaratīvām zināšanām spēj atbildēt uz jautājumu “Kas tas ir?”. Deklaratīvo zināšanu reprezentācijas veidi vai kodi ir simboli, kas nes noteiktu jēgu. Šajās zināšanās ietilpst arī konstruktīvās zināšanas, tas ir, zināšanas par objektu struktūru un savstarpējām sakarībām, objektu raksturojošās zināšanas.

Procedūru zināšanas

Procedūru jeb darbību zināšanas ir prasme rīkoties noteiktās situācijās. Piemēram, cilvēks prot braukt ar velosipēdu, kas norāda, ka viņam ir šīs zināšanas par šo procesu. Procedūru zināšanas ir arī izpratne, kā rīkoties, piemēram, ārkārtas situācijā.

Citi zināšanu veidi

Vispārīgas zināšanas ir informācija, kas tiek uzkrāta dzīves laikā no dažādiem informācijas avotiem un medijiem. Šajās zināšanās nav iekļauta specifiska mācīšanās kāda noteiktā sfērā. Vispārīgās zināšanas ir daļa no intelekta un gudrības.

Verbālās zināšanas iedalās kvantitatīvajās un kvalitatīvajās (Zadē izplūdušo kopu teorija) zināšanās.

Epistemoloģija

Venna diagramma, kurā attēlots, ka patiesība (truth) apvienojumā ar pārliecību (belief) veido zināšanas (knowledge)

Epistemoloģija ir zināšanu teorija. Tā ir zinātnes filozofijas nozare, kas pēta patiesības priekšnosacījumus. Epistemoloģijā vēl pēta izziņas robežas, metodes un drošticamību. Būtībā tajā pēta, kā cilvēki zina to, ko zina. Tās uzdevums ir zināšanu problemātikas filozofiska izpēte.

Epistemoloģijas pamatā ir izziņa par to, kā cilvēki var zināt par apkārtējo pasauli un kādā veidā viņi iegūst zināšanas. Epistemoloģija cenšas skaidrot, ko un kā iespējams zināt, aplūko atziņu dabu un cenšas noskaidrot cilvēka izpratnes robežas. Centrālie jautājumi ir atziņu izcelsme, to pamatojamība un pārbaudāmība.

Zināšanu pārvaldība

Zināšanu pārvaldība ir pamats zināšanu radīšanai, iegūšanai, uzkrāšanai, analīzei un efektīvai izmantošanai, kas ietver sevī zināšanu koplietošanu, ar mērķi radīt papildus vērtību. Zināšanu pārvaldības sistēmai nepieciešams savienot cilvēkus ar kādas organizācijas zināšanām, informāciju, datiem, ekspertiem un ekspertīzēm īstajā laikā un vietā, kā arī savienot ārējo vidi ar organizāciju. Nogādāt intelektuālo kapacitāti zināšanu darbiniekiem, kas ikdienā pieņem lēmumus dažāda veida organizācijās.

Viens no zināšanu pārvaldības uzdevumiem ir nodrošināt zināšanu kodēšanu tādā formā, lai būtu iespējams pārraidīt un saglabāt to, kas citādi tiek pazaudēts. Tā ir cilvēku resursu pārvēršana intelektuālos aktīvos – dokumentos, rasējumos, datorprogrammās, datos, procesos, izgudrojumos – un vēlāk intelektuālajā īpašumā – patentos, autortiesībās, preču zīmēs, tirdzniecības noslēpumos.

Zināšanu ierobežojumi

Lai gan cilvēce nepārtraukti paplašina izpratni par pasauli, zināšanu apjomu ierobežo gan epistemoloģiski, gan praktiski faktori. Viens no būtiskākajiem ierobežojumiem ir nepilnīga informācija, kas rada nepilnīgu izpratni par novērojamajiem procesiem vai parādībām. Nereti informācija ir fragmentāra, kļūdaina vai neatbilstoša kontekstam, tādējādi apgrūtinot objektīvu zināšanu veidošanu.

Ierobežojumi uztverē ir vēl viens būtisks faktors – cilvēka maņas un domāšana ir ierobežotas, un daudzas parādības nav tieši uztveramas bez tehnoloģisku palīglīdzekļu. Tāpat arī kognitīvie aizspriedumi un dažādi psiholoģiski faktori (piemēram, garīgās slimības) var ietekmēt cilvēka spēju kritiski analizēt vai novērtēt informāciju.

No filozofiskā viedokļa, skepticisms norāda uz to, ka absolūtu noteiktību nav iespējams sasniegt, un pat vispamatotākie uzskati var tikt apšaubīti. Šo pieeju stiprina fakts, ka zināšanas bieži mainās laikā – agrāk par patiesām uzskatītas teorijas var tikt noraidītas vai pārvērtētas, kad parādās jauni dati.

Mūsdienu informācijas pārbagātība ievieš arī informatīvā trokšņa problēmu, kurā ticama informācija konkurē ar dezinformāciju, viltus zinātni vai manipulētām ziņām. Šī situācija īpaši sarežģī zināšanu izplatīšanu sabiedrībā, radot plaisu starp ekspertu un sabiedrības uztveri.

Zināšanu ierobežojumu izpratne veicina kritisku domāšanu, pazemību pret to, ko vēl nezinām, un motivāciju turpināt pētniecību un diskusiju.

Zināšanas un vara

Zināšanas jau izsenis tiek saistītas ar varu, jo tās sniedz indivīdiem un institūcijām iespēju ietekmēt apkārtējo vidi, citus cilvēkus un sabiedrību. Jau kopš seniem laikiem zināšanas tiek uzskatītas par resursu, kas ļauj noteikt, ietekmēt un pārvaldīt sabiedriskos procesus. Izteiciens “zināšanas ir vara” atspoguļo ideju, ka piekļuve informācijai un spēja to interpretēt nodrošina priekšrocības — it sevišķi tiem, kas informāciju var kontrolēt.

Politiskā un sociālā vara bieži balstās uz autoritāti interpretēt zināšanas — piemēram, likumu izpratne, medicīniskā diagnoze vai vēstures interpretācija. Tādēļ tie, kas kontrolē izglītības sistēmas, medijus vai zinātnes institūcijas, spēj noteikt, kādas zināšanas tiek uzskatītas par “patiesām” un kādas — par marginālām vai maldinošām. Šāds zināšanu sadalījums var kalpot gan kā emancipējošs spēks, gan kā instruments varas nostiprināšanai un nevienlīdzības uzturēšanai.

Filozofijā un sociālajās teorijās, īpaši Mišela Fuko darbos, tiek analizēta koncepcija, ka zināšanas nekad nav pilnībā neitrālas — tās ir saistītas ar diskursiem, institūcijām un praksēm, kas strukturē sabiedrību. Fuko uzsvēra, ka vara tiek īstenota ne tikai ar piespiešanu, bet arī ar to, kā tiek noteikts, kas ir “zināšanas” un kas nav. Šāda perspektīva ļauj kritiski izvērtēt veidus, kādā zināšanas tiek radītas un izmantotas.

Digitālajā laikmetā, kur informācijas aprite ir ātrāka nekā jebkad, zināšanu un varas saistība kļūst vēl izteiktāka. Pieeja datiem, algoritmu dizains un to izmantošana lēmumu pieņemšanā rada jaunus jautājumus par to, kam pieder zināšanas un kā tās tiek izmantotas sabiedrības kontrolē vai manipulācijā.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Zināšanas.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
• Filozofijas interneta enciklopēdijas raksts (angliski)