Palestīna

Šis raksts ir par vēsturisku reģionu. Par valstisku veidojumu skatīt rakstu Palestīniešu pašpārvalde.

Šis raksts ir par vēsturisku reģionu. Par citām jēdziena Palestīna nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

2003. gada satelītfotogrāfija

Palestīna (sengrieķu: Παλαιστίνη; latīņu: Palaestina; ivritā: פלישתים, Plištim; arābu: فلسطين Filasṭīn, Falasṭīn, Filisṭīn) ir vēsturisks reģions Tuvajos Austrumos, kas aptver mūsdienu Izraēlu un Palestīniešu pašpārvaldi, kā arī daļu Jordānijas un Libānas dienvidus. Tā atrodas starp Vidusjūru un Jordānas upi, un tās stratēģiskā atrašanās vieta ir padarījusi reģionu par dažādu civilizāciju, impēriju un reliģiju krustpunktu. Vēsturiski Palestīna bijusi dažādu tautu un kultūru mājvieta, tostarp kanaāniešiem, filistiešiem, izraēliešiem, asīriešiem, babiloniešiem, persiešiem, sengrieķiem, romiešiem, arābiem, turkiem un citiem. Reģionam ir īpaša nozīme jūdaismā, kristietībā un islāmā, jo tajā atrodas daudzi svētie objekti, tostarp Jeruzaleme, kas ir svarīgs reliģiskais centrs visām trim ticībām.

Nosaukums ‘Palestīna’ tiek lietots jau kopš senajiem laikiem, bet tā nozīme un ģeogrāfiskais tvērums dažādos vēstures periodos ir mainījies. Senajā pasaulē terminu izmantoja sengrieķi un romieši, kā arī Osmaņu impērijas un Lielbritānijas mandātteritorijas laikos tas tika attiecināts uz šo teritoriju. Mūsdienās Palestīna ir arī politisks termins, kas saistīts ar Izraēlas un Palestīnas konfliktu, taču vēsturiski tas apzīmē reģionu ar bagātu un sarežģītu pagātni.

Etimoloģija

Nosaukums ‘Palestīna’ cēlies no sengrieķu vārda Παλαιστίνη (Palaistínē), ko senie grieķi izmantoja, lai apzīmētu reģionu Vidusjūras austrumu piekrastē. Šis termins, savukārt, ir saistīts ar seno tautu filistiešiem, kas 2. un 1. gadu tūkstotī p.m.ē. apdzīvoja mūsdienu Gazas joslu un Izraēlas dienvidu piekrasti. Senie ēģiptieši un asīrieši viņus sauca par Peleset, un tiek uzskatīts, ka šis nosaukums ir ietekmējis vēlākos grieķu un romiešu terminus. 5. gadsimtā p.m.ē. klasiskajā periodā, grieķu vēsturnieks Hērodots savā darbā “Vēsture” (Ἱστορίαι) lietoja terminu ‘Sīrijas Palestīna’ (ἡ Παλαιστίνη Συρία), kas apzīmēja gan filistiešu teritorijas, bet arī plašāku Levantes daļu.

Romas impērijas imperators Adriāns 135. gadā, pēc jūdu sacelšanās apspiešanas, Jūdejas provinci apvienoja ar Galileju, izveidojot Sīrijas Palestīnu (latīņu: Syria Palaestina). Tas tika darīts, lai apspiestu jūdu identitāti un mazinātu saikni ar agrāko Jūdejas ķēniņvalsti. Šis nosaukums saglabājās vēlākajā Bizantijas impērijas periodā un tika izmantots administratīvajā dalījumā kā Palaestina Prima, Palaestina Secunda un Palaestina Tertia.

Viduslaikos un Osmaņu impērijas laikā termins ‘Palestīna’ tika lietots reģionāli, bet tas nekad neveidoja atsevišķu administratīvi politisku vienību. 19. un 20. gadsimtā, īpaši Lielbritānijas mandātteritorijas laikā (1917–1948), nosaukums ‘Palestīna’ atkal ieguva oficiālu statusu kā administratīvais apzīmējums, un to lietoja ari starptautiskajā politikā. Mūsdienās nosaukums ‘Palestīna’ tiek izmantots gan vēsturiskā, gan politiskā kontekstā, apzīmējot reģionu, kurā atrodas Izraēla un Palestīniešu pašpārvaldes teritorijas.

Ģeogrāfija

Palestīnas reģions 1922. gadā

Palestīna ir vēsturisks reģions Tuvajos Austrumos, kuru rietumos apskalo Vidusjūra, bet austrumos plūst Jordānas upe. Tās robežas dažādos vēstures periodos ir mainījušās atkarībā no politiskajiem un administratīvajiem iedalījumiem, un reģions ietver dažādus dabas apvidus, sākot no piekrastes līdzenumiem līdz kalnu grēdām un tuksnešiem.

Senatnē Palestīnas teritorija ietvēra dažādas mazākas vienības, tostarp Jūdeju, Samāriju, Galileju un Filistiešu piekrasti. Romiešu un vēlāk Bizantijas laikā reģions tika sadalīts vairākās provincēs, piemēram, Syria Palaestina, Palaestina Prima, Palaestina Secunda un Palaestina Tertia. Osmaņu impērijas periodā (1516–1917) Palestīna nebija atsevišķa administratīvā vienība, bet bija sadalīta starp Sīrijas un Beirūtas vilājetiem, kā arī Jeruzalemes sanjaku. Lielbritānijas mandātteritorijas laikā (1917–1948) reģiona robežas tika noteiktas precīzāk un aptvēra mūsdienu Izraēlu, Palestīniešu pašpārvaldi (Rietumkrastu un Gazas joslu), kā arī daļu Jordānijas teritorijas. Šo teritoriju mūsdienās joprojām mēdz dēvēt par Palestīnu, taču vēsturiskā Palestīna ir plašāks reģions ar lielāku ģeogrāfisko un kultūras nozīmi.

Palestīnas reljefs ir ļoti daudzveidīgs. Rietumos atrodas Vidusjūras piekraste, kas ir auglīga un piemērota lauksaimniecībai. Palestīna plešas līdz pat ziemeļos esošajai Hemrona grēda, centrālajā daļā atrodas Samārijas kalnu grēda — Grizima, Eivala kalni, Tavora virsotne (562 m virs jūras līmeņa), Mazā Hemrona virsotne (515 m) un Karmela kalns (551 m) —, bet dienvidos plešas Jūdejas kalniene, kas pakāpeniski pāriet Jordānas ielejā austrumos. Jordānas ieleja ir dziļākā sauszemes depresija pasaulē, kurā atrodas arī Nāves jūra — zemākais sauszemes punkts uz Zemes (-430 m v.j.l.) —, un Kinnerets jeb Tiberiadas ezers, arī saukta par Galilejas jūru. Dienvidos atrodas Negeva tuksnesis, kas sniedzas līdz Sarkanajai jūrai un aizņem lielu daļu reģiona. Šī teritorija ir kalnaina un sausa, ar pustuksnešiem un tuksnešiem. Vienīgā lielā upe reģionā ir Jordāna, kas iztek no Hermona kalniem, plūst cauri Kinneretam un ietek Nāves jūrā. Senatnē Jordānas ieleja bija auglīga, ar dateļpalmu un citrusaugu audzēm, un tā bija nozīmīgs lauksaimniecības un tirdzniecības centrs.

Palestīnas klimats variē no Vidusjūras klimata rietumos līdz sausam un tuksnešainam klimatam dienvidos un austrumos. Piekrastes reģionos vasaras ir karstas un sausas, bet ziemas — maigas un mitras, ar nokrišņiem, kas lauksaimniecībā nodrošina zemes auglību. Centrālajā kalnu joslā klimats ir mērenāks, ar vēsākām ziemām. Jordānas ielejā un Negeva tuksnesī ir raksturīgas ārkārtīgi karstas vasaras un ļoti zems nokrišņu daudzums.

Palestīna ir bagāta ar dažādiem dabas resursiem, taču to pieejamība ir ierobežota. Reģionā ir auglīgas zemes, kas piemērotas olīvkoku, vīģu, citrusaugu un kviešu audzēšanai. Jordānas upe ir nozīmīgs saldūdens avots, taču ūdens resursu sadale ir ierobežota un konfliktu objekts. Nāves jūra satur minerālus, piemēram, kāliju, bromu un magniju, kas tiek izmantoti rūpniecībā un medicīnā. Romiešu un Bizantijas laikos reģions bija zināms ar balzama koku (Commiphora gileadensis) audzēšanu, kura sveķus izmantoja smaržu un ārstniecisko līdzekļu ražošanā. Reģionā fosilā kurināmā resursi ir ierobežoti, un enerģētiskās vajadzības lielākoties tiek segtas, importējot naftu un gāzi no kaimiņvalstīm.

Senā vēsture

Palestīnas reģions ir bijis viens no pasaules senākajiem apdzīvotajiem apgabaliem, un tajā krustojušās dažādas kultūras un civilizācijas. Tās stratēģiskā atrašanās vieta starp Āfriku, Āziju un Eiropu padarīja šo teritoriju par nozīmīgu tirdzniecības un kultūras apmaiņas centru jau kopš aizvēsturiskiem laikiem.

Pirmie zināmie Palestīnas iedzīvotāji bija kanaānieši, kas šeit dzīvoja jau 3. gadu tūkstotī p.m.ē. Kanaānieši bija semītu valodu grupas tauta, kas nodarbojās ar zemkopību, lopkopību un tirdzniecību, veidojot attīstītas pilsētvalstis, piemēram, Jēriku un Megidu. Ap 12. gadsimtu p.m.ē. Palestīnas piekrasti apdzīvoja filistieši, kuri izveidoja vairākas pilsētvalstis, tostarp Ašdodu, Gazu, Aškelonu, Gatu un Ekronu, un bija pazīstami ar savām militārajām prasmēm un metālapstrādes tehnoloģijām. Tajā pašā laikā Palestīnā nostiprinājās izraēlieši, semītu ciltis, kas, pēc Bībeles tradīcijas, ienāca no Senās Ēģiptes un apmetās uz dzīvi Jūdejas un Samārijas kalnos, veidojot Izraēlas un Jūdejas ķēniņvalstis. Šīs valstis veidoja ciešas attiecības ar kaimiņvalstīm un dažādu impēriju ietekmē piedzīvoja gan uzplaukumu, gan kritumu.

Ap 15.–12. gadsimtu p.m.ē. šo teritoriju kontrolēja Senā Ēģipte, kas iekļāva Kanaānu savā pārvaldē un izveidoja administratīvos centrus. Kanaāniešu pilsētvalstis bija spiestas maksāt nodevas ēģiptiešu faraoniem, un reģionā plaši izplatījās Senās Ēģiptes kultūras elementi. 8. gadsimtā p.m.ē. Asīrijas impērija paplašināja savu varu, un 722. gadā p.m.ē. asīrieši iekaroja Izraēlas ķēniņvalsti, izsūtot lielu daļu iedzīvotāju trimdā. Arī Jūdejas ķēniņvalsts kļuva par Asīrijas vasaļvalsti.

6. gadsimtā p.m.ē. reģionā nostiprinājās Jaunbabilonijas impērija. Tā 586. gadā p.m.ē. valdnieka Nebukadnecara II vadībā iekaroja Jeruzalemi, nopostīja Zālamana templi un ievērojamu daļu jūdus paverdzināja un aizveda uz Babilonu. 539. gadā p.m.ē. Jaunbabiloniju iekaroja Ahemenīdu impērija, kuras valdnieks Kīrs Lielais ļāva jūdiem atgriezties dzimtenē un atjaunot Jeruzalemi. Reģions līdz 332. gadam p.m.ē. kļuva par Ahemenīdu impērijas provinci Jehūdu, saglabājot noteiktu pašpārvaldi.

332. gadā p.m.ē. pēc Aleksandra Lielā iekarojumiem Palestīna nonāca Senās Maķedonijas sastāvā. Šis laikmets reģionā ienesa sengrieķu kultūru, un pēc Aleksandra nāves reģionu pārvaldīja Ptolemaju dinastija un vēlāk Seleikīdu dinastija, kas grieķu kultūras ietekmē mēģināja ebrejus asimilizēt. Tas izraisīja Makabeju sacelšanos, kā rezultātā izveidojās Hasmoneju dinastija, kas uz laiku nodrošināja Palestīnai neatkarību.

63. gadā p.m.ē. Romas karavadonis Gnejs Pompejs pakļāva Palestīnu un tā nonāca Romas Republikas kontrolē. 70. gadā, apspiežot jūdu sacelšanos, romieši nopostīja Jeruzalemi un otro Zālamana templi, bet 135. gadā Romas imperators Adriāns pēc jaunas sacelšanās pārdēvēja reģionu par Sīrijas Palestīnu, cenšoties vājināt jūdu identitāti ar agrāko Jūdejas ķēniņvalsti. Romas un Bizantijas periodā Palestīnā esošā Jeruzaleme (līdzās Romai un Antiohijai) kļuva par vienu no agrīnās kristietības centru.

Literatūra

• Kenneth W. Stein. The Land Question in Palestine. The University of North Carolina Press, 19874, 1917-1939. 335. lpp. ISBN 0-8078-1579-9.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Palestīna.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
• The Registration of Land in Palestine. // Journal of Comparative Legislation and International Law (1929)