Faraons (koptu: ⲡⲣ̅ⲣⲟ, prro) ir vispārpieņemts apzīmējums Senās Ēģiptes valdniekiem sākot ar pirmo dinastiju, kas sāka valdīt ap 3150. gadu p.m.ē. un beidza valdīt līdz ar Ēģiptes iekļaušanu Romas impērijas sastāvā 30. gadā p.m.ē.[1] Faktiski šo terminu sāka izmantot tikai sākot ar 1200. gadu p.m.ē., kad valdīja Merneptahs. Pirms tam Ēģiptes valdnieki tika saukti par horu, nesu beti vai nebti.[2]
Senajā Ēģiptē liela nozīme bija mitoloģijai. Faraoni uzņēmās arī galvenā priestera pienākumus. Ēģiptieši ticēja, ka faraons ir dzīva saikne starp cilvēkiem un dieviem un ka pēc nāves faraons pats kļūst par dievu. Faraoni kontrolēja visu Ēģipti, izdeva likumus, ievāca nodokļus un pildīja karavadoņa pienākumus gan aizsargājoties no citām tautām, gan uzbrūkot tām.[3]
↑Clayton, Peter A. Chronicle of the Pharaohs the Reign-by-reign Record of the Rulers and Dynasties of Ancient Egypt. London: Thames & Hudson, 2012. Print.