Koloniālisms

Koloniālo un sauszemes impēriju karte visā pasaulē 1914. gadā

Koloniālisms ir kādas nācijas suverenitātes paplašināšana ārpus savas teritorijas un politiskas kontroles ieviešana šajā teritorijā, tādējādi izmantojot kolonizētās teritorijas resursus, darbaspēku un iegūstot dažādus citus labumus un priekšrocības. Nereti kolonisti pakļautajai nācijai uzspiež savu valodu, kultūru, sociālās sistēmas atribūtus, morāli, ideoloģiju, reliģiju. Koloniālisms var izpausties imperiālisma formā un mēdz būt cieši saistīts ar to. Kolonizācijai var tikt pakļautas nācijas, kuras vēl nav izveidojušas valstiskas formas, kā arī suverēnas valstis. Pēdējā gadījumā kolonizācija var sekot šīs valsts okupācijai un aneksijai.

Mūsdienās, it īpaši pēc Otrā pasaules kara, koloniālisms kļuva par asas starptautiskās kritikas objektu, tas tika nosodīts gan no politiskās, gan morāles viedokļa. Daudzas valstis — bijušās kolonijas, turpina izvirzīt pārmetumus tās kolonizējušām valstīm par ekspluatāciju, ekonomisko atpalicību, etniskajiem konfliktiem, kultūras pagrimumu.

Koloniālisma izcelšanās

Koloniālisms sākotnēji attīstījās kā Eiropas valstu politika, izmantojot Lielo ģeogrāfisko atklājumu rezultātus. Sevišķi strauja jaunatklāto zemju kolonizācija bija vērojama 17 gs. otrajā pusē.

Teritoriālie ieguvumi

Spānijas kolonisti, savu karaspēka vienību atbalstīti, no Jaunās Spānijas (Mehiko) virzījās arvien dziļāk Ziemeļamerikas iekšienē — Kalifornijā, Kolorādo, Arizonā. Arī Dienvidamerikā viņi izklīda pa Venecuēlas, Peru un Paragvajas teritorijām. Liela daļa šo kolonistu bija jezuītu misionāri. Savukārt portugāļi nostiprinājās Brazīlijā, izturot ilgstošus holandiešu mēģinājumus viņus no turienes izspiest. Taču holandiešiem izdevās nodrošināt kontroli Ostindijā, Gviānā un Kirasao.

Krievi 1648.g. atklāja Beringa šaurumu, 1679.g. viņi kolonizēja Kamčatku, bet 1689.g. parakstīja robežlīgumu ar Ķīnu par robežu pa Amūras upi. Pēc dāņu jūrasbraucēja Vitusa Beringa (1680–1741) atklājumiem, krievi nodibināja fortu Kodjakas salā, 1791.g. pievienoja Krievijas Impērijai Aļasku un 1812.g. izveidoja cietoksni Fort Ross Kalifornijas ziemeļu daļā.

Francija un Anglija bija aktīvākās starp Eiropas valstīm koloniju ekonomiskajā izmantošanā. Francija 1664.g. nodibināja komerciālu Franču Austrumindijas kompāniju (La Compagnie française des Indes orientales), kura konkurēja ar līdzīgām britu un holandiešu kompānijām šajā reģionā. Zemeslodes otrā pusē franči par godu karalim Luijam XIV uz Misisipi upes 1682.g. nodibināja Luiziānu, bet 1718.g. Jaunorleānas pilsētu.

Anglija konsolidēja savus koloniālos valdījumus Ziemeļamerikā nodibinot Delavēras (1682), Pensilvānijas (1683) un Džordžijas (1733) štatus. Indijā 1600.g. tika nodibināta Britu Austrumindijas kompānija, kura uzsāka sīvu konkurences cīņu ar vietējo franču pretinieci. Šī kompānija attīstīja tirdzniecības operācijas Bombejā (Mumbajā), Kalkutā (Kolkatā) un Madrasā (Čenajā).

Franču admirālis Luijs Antuans de Bugenvils (1729-1811), pildot karaļa Luija XV uzdevumu, 1766-8 apceļoja zemeslodi, atkārtojot angļu jūrasbraucēja Džeimsa Kuka (1728-1779) trīskārtējo ceļojumu, tādējādi mēģinot neatpalikt no Anglijas jūras lielvalsts prestiža ziņā. Taču daudz svarīgāku lomu par prestižu spēlēja Anglijas un Francijas koloniālās intereses, ekonomiskās pretrunas arvien saasinājās un sadursme starp abām valstīm kļuva neizbēgama. Konflikta iznākumu noteica Anglijas pārspēks uz jūras. Pateicoties spēcīgākajai jūras flotei, Lielbrtānija 1713.g. frančiem atņēma Ņūfaundlendas salu, tad Franču Indiju 1757.g. un franču Kanādu 1759-60.g., rezultātā kļūstot par noteicošo koloniālo lielvalsti.

Koloniju dibināšanā aktīvākās valstis Eiropā izrādījās tās, kurām bija pieeja pie jūras, ērtas ostas un tiem laikiem modernas flotes. Taču tādas valstis, kā Vācija, Austrija un pat kādreiz ar sasniegumiem kuģošanā slavenās Itālijas valstis, koloniju sagrābšanā praktiski nepiedalījās. Savukārt nelielā Kurzemes hercogiste bija ieguvusi kolonijas Trinidādu un Tobāgo, kā arī Gambiju.

Koloniālisma ietekme

Ietekme uz ekonomikas attīstību

Koloniālisms būtiski ietekmēja Eiropas ekonomikas un uzņēmējdarbības attīstību, jo nodrošināja ilgu laiku liela apjoma izejvielu piegādi metropolei tikai par pašizmaksu, kas ļāva attīstīties metropoles rūpniecībai, kā arī metropoles produkcijas noietu kolonijās (kurās iedzimtajiem bija aizliegts pašiem attīstīt ražošanu (piemēram, daudzās britu kolonijās ilgu laiku ar likumu bija noteikts, ka ja iedzimto sievietes mājas apstākļos audīs audumu, nevis pirks ievesto, tad audējām tika nocirti pirksti labajai rokai)). Lielākā koloniālā impērija bija arī lielākā ekonomisko labumu ieguvēja. Tā bija Lielbritānija. Pateicoties koloniālajai cukura, tabakas, vergu un citu eksotisko preču tirdzniecībai uzplauka un kļuva bagātas Liverpūle, Glāzgova, Bristole un Londona. Dibinājās daudzas kompānijas, 1565. gadā tika nodibināta Londonas Karaliskā Birža (Royal Exchange), bet 1694.g. Anglijas Banka.

No Lielbritānijas nācis arī Džons Lo (John Law) (1671-1729), ekonomists, izveicīgs un skandalozs finansists, kurš saskaņā ar plaši izplatītu uzskatu, bijis viens no galvenajiem kapitālisma, kā ekonomiskās sistēmas pamatlicējiem. Dž.Lo bija pirmais, kas ar Francijas bankas Banque royale palīdzību laida apgrozībā uzņēmuma akcijas. Tās bija viņa paša Luiziānas attīstības veicināšanai dibinātās akciju sabiedrības Mississippi Company akcijas. Kompānijas akcijas spekulāciju rezultātā tika stipri pārvērtētas un tas noveda pie vērtspapīru tirgus kraha, dodot smagu triecienu Francijas un Anglijas, daļēji arī pārējās Eiropas ekonomikai. Pateicoties Francijas karaļnama atbalstam, kompānija tomēr nebankrotēja, tā tika reorganizēta un veiksmīgi atsāka koloniālās tirdzniecības operācijas. Pateicoties tām uzplauka Francijas pilsētas Bordo, Nante, Marseļa u.c. Arī uzņēmumu vērtspapīri, kā viens no nozīmīgākajiem finanšu instrumentiem kļuva plaši izplatīti.

Ietekme uz iekaroto teritoriju iedzīvotājiem

Koloniālisma procesi būtiski maina iekaroto teritoriju sabiedrisko struktūru un dzīvesveidu. Vietējie iedzīvotāji nereti saskaras ar kultūras apspiešanu, piespiedu darbu un sistemātisku vardarbību, kas noved pie demogrāfiskām pārmaiņām, kultūras mantojuma zuduma un ilgstošām sociālām sekām.

Kultūras iznīcināšana

Koloniālās varas bieži fokusējas uz vietējo kultūru, valodu un tradīciju iznīdēšanu vai pārveidošanu. Tas var izpausties tiešā veidā, kā tradīciju, rituālu un mākslas formu aizliegšana vai apspiešana, kā arī vēsturisko priekšmetu un relikviju iznīcināšana vai izzagšana, tādējādi radot kultūras mantojuma zudumu. Kolonizētās zemēs var arī tikt ieviesta kolonizatoru veidota izglītības sistēma, kas ignorē vai aizliedz mācīt vietējo valodu un vēsturi, kā arī pakļautām tautām var tikt uzspiesta kolonizatoru reliģija, nereti iznīcinot vietējos ticējumus un reliģiskos simbolus.

Piespiedu darbs un verdzība

Kolonijas var kļūt par resursu ieguves vai lauksaimniecības epicentru, kur vietējie iedzīvotāji tiek pakļauti piespiedu darbam un tiek izzagti vai iztērēti vietējie dabas resursi, piemēram, Beļģu Kongo vietējiem iedzīvotājiem piespieda strādāt derīgo izrakteņu ieguvē, kā arī dažādu kultūraugu plantācijās, kurās tika ievākta bieži izmantojot nežēlīgas soda metodes par "sliktu" darbu. Tajā pašā laikā, cilvēki arī var tikt deportēti no kolonizētām zemēm, lai viņus nodarbinātu kā vergus citviet, piemēram, Transatlantiskās vergu tirdzniecība laikā miljoniem Āfrikas iedzīvotāju tika deportēti uz Ameriku.

Genocīdi un masu iznīcināšana

Vēsturiski vairāku koloniālo projektu plānotais rezultāts ir bijis vietējo tautu fiziska iznīcināšana, ko mūsdienās daudzi vēsturnieki un cilvēktiesību aizstāvji klasificē kā genocīdu. Piemēram, Amerikā, īpaši Ziemeļamerikā, daudzas pamatiedzīvotāju ciltis tika iznīcinātas vai ievērojami samazinātas karu, slimību, badu un piespiedu pārvietošanas rezultātā. Līdzīgi Tasmānijas aborigēni gandrīz pilnībā tika iznīcināti 19. gadsimtā pēc britu kolonizācijas. Herero un nama tautu genocīds 1904.–1908. gadā Vācijas Dienvidrietumāfrikā (mūsdienu Namībija) tiek uzskatīts par vienu no pirmajiem 20. gadsimta genocīdiem.