Lielie ģeogrāfiskie atklājumi

1502. gada itāļu diplomāta Alberto Kantino karte, kas apkopoja tālaika ziņas par portugāļu un spāņu jūrasbraucēju atklājumiem.

Lielie ģeogrāfiskie atklājumi jeb Atklājumu laikmets ir atklājumi, kurus veica Eiropas jūrasbraucēji 15. un 16. gadsimtā, meklējot jaunus tirdzniecības ceļus un dibinot kolonijas.

15. gadsimta sākumā portugāļu jūrasbraucēji atklāja Madeiru, Azoru salas, Zaļā raga salas un izpētīja Āfrikas rietumu piekrasti. 1488. gadā portugāļu ekspedīcija Bartolomeu Diaša vadībā Dienvidāfrikas piekrastē sasniedza Indijas okeānu. 1492. gadā spāņu ekspedīcija Kristofora Kolumba vadībā sasniedza Karību salas, kas izraisīja neskaitāmu ekspedīciju sūtīšanu Amerikas izpētei.

Priekšvēsture

Kopš Krusta kariem 14.—15. gadsimta mijā visa Eiropas tirdzniecība ar Āziju notika ar Venēcijas Republikas un Dženovas Republikas tirgotāju starpniecību, taču Mazāziju un Tuvos Austrumus kontrolēja Osmaņu impērija. Taču vislielāko triecienu šai tirdzniecībai deva Samarkandas emīrs Timurs, kurš izpostīja Vidusāziju, Indas baseinu, Mazāziju, nodibinot Timurīdu lielvalsti un paralizējot Eiropas—Āzijas tirdzniecību. Savukārt Eiropas turīgie iedzīvotāji šajā laikā milzīgos daudzumos patērēja garšvielas — piparus, muskatriekstus, safrānu, cukuru u.c. Garšvielu un indigo tirdzniecība deva tirgotājiem milzīgu peļņu. Pieauga skaidras naudas trūkums — Bohēmijas, Transilvānijas un Saksijas sudraba un zelta raktuves bija izsmeltas un to produktivitāte kritās.

Okeāna burinieku pilnveide

Vidusjūras kuģi nebija piemēroti okeāna ceļojumiem. Bezizeja un nepieciešamība piespieda Eiropas karalistes nepilna gadsimta laikā attīstīt kuģošanas tehniku, lai konstruktīvi un kvalitatīvi uzlabotie kuģi kļūtu par pietiekami drošu okeānu transporta līdzekli cilvēku un kravu pārvadāšanai lielos attālumos. No konstruktīvā viedokļa kuģubūvē tika ieviestas divas būtiski jaunievedumi. Pirmkārt, kuģa ahteris (pakaļgals) tika rekonstruēts un tajā iemontēta pastāvīga, stabila stūres iekārta. Rezultātā kuģa vadīšana nelabvēlīgos laika apstākļos un līdz ar to navigācija okeānā kļuva daudz drošāka. Otrkārt, vairāku gadu desmitu laikā tika ieviesti daudzi izgudrojumi un uzlabojumi kuģu takelāžā.

Ziemeļeiropā līdz tam plaši izmantotās vienmasta kuģa (koges) ar vienu četrstūrainu buru vietā sāka būvēt arvien lielākus kuģus ar diviem un pat trīs mastiem, aprīkotus ar dažādas konfigurācijas burām. Tā, priekšējais (fokmasts) un vidējais masts (grotmasts) sāka nest virkni četrstūrainu buru. Trešais, pakaļējais masts (bizanmasts) vairumā gadījumu saglabāja tradicionālo Vidusjūras trapečveida (t.s. latīņu) buru. Kuģa priekšgalā tika ierīkots izturīgs bomis — bušprits, kas ļāva starp to un fokmastu ievietot vairākas neliela izmēra trīsstūrveida buras (klīverus). Tām nebija izšķirošas nozīmes kuģa gaitas paātrināšanā, taču ar to palīdzību būtiski uzlabojās kuģa vadāmība. Līdzīgas buras tika ierīkotas arī starp mastiem (stakseļi). Pateicoties visu šo jaunievedumu kombinācijai, radikāli uzlabojās kuģu vadāmība, manevrēšanas spēja, pieauga to izmērs un kravnesība. Pilnveidotie kuģi (karavelas) tagad spēja iet visai šaurā leņķī pret vēju, vai pat vispār pretēji vējam, izmantojot halzes (zigzag veida pagriezienu sērija) kustību.

Navigācijas attīstība

Taču lai veiktu ceļojumus starp kontinentiem jūrniekiem vajadzēja iemācīties arī apgūt navigāciju — orientēties okeānu plašumos un noteikt savu atrašanās vietu. Dažus elementārākos navigācijas paņēmienus bija apguvuši jau vikingi, kuri bija iemācījušies mērīt Polārzvaigznes, kā arī Saules augstumu virs horizonta Saules zenītā (dienas vidū) un pēc kāda 10. gadsimta īru astronoma izstrādātām tabulām aprēķināt savas atrašanās vietas ģeogrāfisko platumu (paralēli). Virzoties gar noteiktu paralēli, Vikingu laikos bija iespējams kuģot no Skandināvijas līdz Skotijas un Īrijas, vēlāk Islandes, Grenlandes un Kanādas krastiem. Navigācijas pilnīgākā apgūšanā svarīga nozīme bija vēl diviem izciliem jaunievedumiem — kompasa un kartes izgudrošanai. Arī navigācijas kartes sāka parādīties 12. gadsimtā (piemēram, Tabula Rogeriana). No Ķīnas vispirms arābi, tad eiropieši pārņēma kompasu, kuru sāka plaši izmantot 13. gadsimtā.

Jaunu zemju atklājumi

Jau 14. gadsimtā Venēcijas un Dženovas eskadras bija sasniegušas Kanāriju salas, Azoru salas un Madeiru, taču šajā virzienā neko neuzsāka, jo pamatā savās aktivitātēs orientējās uz Vidusjūras austrumdaļu. Taču 15. gadsimtā vislabvēlīgākā situācija bija Portugālei, kura atradās vistuvāk Āfrikai. Šeit bija labi attīstītas kuģniecības tradīcijas un pēc rekonkistas bija pietiekami lieli brīvi resursi. Portugāļi sāka doties regulāros braucienos gar Āfrikas piekrasti uz dienvidiem, veidojot atbalsta punktus. Aktīvi šos mēģinājumus atbalstīja princis (vēlāk karalis) Enrike Jūrasbraucējs, kurš bija Kristus ordeņa (Templiešu jaunais nosaukums) mestrs un varēja izmantot ordeņa resursus. Sagrešā atvēra pirmo tālbraucēju jūrnieku skolu, kur mācīja astronomiju, matemātiku, navigāciju, kartogrāfiju utt. Valsts finansēja kuģubūvi un ekspedīcijas.

Portugāļu jūrasbraucēji

Pamatraksts: Portugāļu ģeogrāfiskie atklājumi

15. gadsimta sākumā portugāļi atklāja Madeiru, Azoru salas un mēģināja kolonizēt Kanāriju salas. 1434. gadā viņi apbrauca Bohadora ragu Āfrikas piekrastē, bet 1444. gadā sasniedza Zaļo ragu mūsdienu Senegālā un drīz šeit uzbūvēja pirmo eiropiešu fortu Āfrikā. 15. gadsimta otrajā pusē portugāļi turpināja Āfrikas rietumu piekrastes izpēti, virzīdamies arvien tālāk uz dienvidiem. 1470. gados viņi pirmo reizi šķērsoja ekvatoru un devās tālāk, lai atrastu ceļu apkārt Āfrikai, kura izrādījās daudz lielāka, nekā kuģotāji bija domājuši un kartogrāfi attēlojoši kartēs. 1487. gadā Bartolomeo Diašs sasniedza Labās Cerības ragu, kuru nosauca par Vētru ragu. Tālāk Dienvidāfrikas krasta līnija tiecās ziemeļaustrumu virzienā un kuģotāji nonāca Indijas okeānā, tomēr ekspedīcija nespēja turpināt garo nogurdinošo ceļojumu un atgriezās mājās. Portugāles karalis šo atklājumu uzskatīja par ļoti nozīmīgu un bija pārliecināts par turpmākiem panākumiem jauna jūrasceļa meklēšanā. Vētru ragu viņš pārdēvēja par Labās cerības ragu.

1498. gadā Vasko da Gama sasniedza Keralas piekrasti Indijas dienvidos. Pa ceļam uz Indiju portugāļu ekspedīcijas dibināja atbalsta punktus un pakļāva vietējās valstis. Āfrikas piekrastes apgūšana līdz pat Arābijas pussalai deva bagātīgus ienākumus — zeltu un vergus, Indijas sasniegšana atvēra jūras tirdzniecības ceļu. Portugāle kļuva par jūras lielvalsti. Jau 1499. gadā tā bija monopolizējusi garšvielu piegādi Eiropai un dibināja pastāvīgas tirdzniecības faktorijas Indijā. 16. gadsimtā portugāļu rokās jau bija liela daļa Āfrikas piekrastes (ar lielākajiem atbalsta centriem Mozambikā un Mombasā), Brazīlijas piekraste, Indijas piekraste, Malaka, Ceilona, Moluku salas, notika aktīvu tirdzniecība ar Siāmu un Ķīnu.

Spāņu jūrasbraucēji

15. gadsimta beigās Spānijas karaliste, redzot Portugāles panākumus, arī izvērsa aktivitātes Atlantijas okeānā. 1492. gadā spāņu eskadra Kolumba vadībā sasniedza Bahamu Salas (San Salvadoru), Kubu un Haiti. Nākamajās ekspedīcijās spāņi sasniedza Puertoriko, Mazās Antiļu salas, Jamaiku, Trinidadu un Centrālamerikas piekrasti. No 1499. līdz 1504. gadam Centrālamerikas piekrasti pētīja un apguva Amerigo Vespuči vadītā ekspedīcija. 1513. gadā Vasko Nunjess de Balboa šķērsoja Panamas zemes šaurumu un sasniedza Kluso okeānu. 1517. gadā divi kuģi Kordovas vadībā sasniedza Jukatanu. 1518. gadā Grihalvas ekspedīcija sasniedza Meksiku un atgriezās ar zeltu. 1519. gadā Magelāna vadītā ekspedīcija apbrauca Dienvidameriku un 1521. gadā sasniedza Āziju, caur Indijas okeānu un gar Āfrikas piekrasti atgriezās Spānijā (atgriezās tikai viens kuģis, bet tā atvestā garšvielu krava ar uzviju sedza visus ekspedīcijas izdevumus). Sākās Meksikas un Mezoamerikas iekarošana un kolonizēšana. 1530. gadā sākās Inku impērijas (Peru) iekarošana un kolonizēšana. 16. gadsimta beigās Spānija bija iekarojusi Floridu, Meksiku, Antiļu salas, Andu piekrasti, Venecuēlu, Laplatas upes baseinu. Izlaupot acteku, maiju un inku valstu uzkrājumus un izmantojot sudraba un zelta raktuves, spāņi guva tiem laikiem fantastisku dārgmetālu daudzumu.

Angļu jūrasbraucēji

1437. gadā Anglijas karaļa Henrija VII uzdevumā sūtītā ekspedīcija Džona Kabota vadībā sasniedza Ņūfaundlendu Ziemeļamerikas piekrastē. Braucienus uz Ziemeļameriku uzsāka arī franči un holandieši (kuri, atšķirībā no britiem, uzreiz sāka dibināt savas kolonijas). Indijas jūras ceļa meklējumus aktīvi atbalstīja Francijas karalis Fransuā I, kura sūtītais florencietis Džovanni da Verranco izpētīja Ziemeļamerikas dienvidrietumu piekrasti un konstatēja, ka Ņūfaundlenda ir sala nevis pussala. 1534. gadā franču ekspedīcija Žana Kartje vadībā dibināja koloniju Ņūfaundlendā, sasniedza Sentlorensas grīvu, Kvebekas piekrasti. 1536. gadā Francija sāka Kanādas kolonizāciju. 1541. gadā tika dibināta kolonija Kvebekā. Pēc Septiņgadu kara Francija zaudēja savas kolonijas Ziemeļamerikā un Indijā (Dekānu), taču saglabāja savu ietekmi Siāmā.

16. gadsimta beigās angļi mēģināja atrast Ziemeļu jūrasceļu uz Āziju caur Ziemeļu ledus okeānu, gan rietumu, gan austrumu virzienā. 1552. gadā angļu ekspedīcija Sebastjana Kabota vadībā meklēja jaunus Ziemeļu tirdzniecības ceļus ar Krievijas caristi, nodibināja "Maskavijas tirdzniecības kompāniju" un sasniedza Ziemeļu Dvinas ieteku Baltajā jūrā. Viņa plānu turpināja trīs kapteiņi ar Ričardu Čensleru vadībā, nodibinot regulāru tirdzniecības satiksmi starp Angliju un Krieviju.

Martins Frobišers Anglijas karalienes Elizabete I uzdevumā meklēja Ziemeļu jūrasceļu Amerikā, sasniedzot Hudzona šaurumu. Pašā Hudzona līcī 1611. gadā pirmais iebrauca Henrijs Hadsons. Kapteinis Viljams Bafins neveiksmīgi mēģināja atrast jūras ceļu starp Grenlandi un Ameriku. 1610. gadā angļi nodibināja Trīspadsmit kolonijas un Ņūfaundlendas koloniju Ziemeļamerikā un pieteica pretenzijas uz Hudzona līča baseinu. 1670. gadā, lai apturētu franču ekspansiju, angļi dibināja Hudzona līča kompāniju. Laika posmā no 1689. līdz 1763. gadam norisinājas četri kari starp frančiem un angļiem. 1763. gadā pēc Septiņgadu kara briti bija ieguvuši lielāko daļu no Francijas kolonijām. 1600. gadā tika dibināta "Britu Austrumindijas kompānija", kas pamazām sāka izspiest portugāļus no Indijas.

Holandiešu jūrasbraucēji

Kvalitatīvs pavērsiens navigācijas kartogrāfijā aizsākās gan tikai pēc 1541. gada, kad holandietis Gerhards Krēmers, kurš vēsturē iegājis kā Merkators, izgatavoja savu pirmo pasaules karti tā sauktajā cilindriskajā (Merkatora) projekcijā. Tas ļāva kuģa kursu uz reāli izliektās Zemes virsmas attēlot plaknē (kartē) kā taisnu līniju. Pēc šīs metodes navigācijas kartes tiek izgatavotas arī mūsdienās.

1593. gadā holandiešu ekspedīcija Villema Barenca vadībā sasniedza Jauno zemi (Новая земля) Arktikā. 1595. gadā tika nodibināta pirmā Nīderlandes kompānija braucieniem uz Indiju. Pie Javas un Bali ieradās pirmā holandiešu eskadra, kas jūras kaujā sakāva portugāļus un atgriezās mājās ar salaupītu bagātīgu garšvielu kravu. 1595. gadā holandiešu eskadra devās meklēt ziemeļos "ceļu uz Ķīnas un Japānas karalistēm", taču sasniedza tikai Obas grīvu un atveda ziņas par Jeņiseju. Nākamā ekspedīcija, kuras uzdevums bija sasniegt Jeņiseju, tur pārziemot, un doties tālāk uz austrumiem sasniedza tikai Jauno Zemi un devās atpakaļ, taču atklāja Špicbergenu, kur visai drīz holandieši un briti sāka roņu un vaļu medības.

1597. gadā holandiešu kuģu skaits, kas devās uz Indiju, bija trīskāršojies un turpināja pieaugt: 1598. gadā Nīderlande sūtīja uz Indiju 22 kuģus, bet 16. gadsimta sākumā ik gadu turp devās 7 kuģi. Ap 1600. gadu Apvienoto provinču republikai bija jau vairāk nekā 70 000 jūrnieku un 2000 jaunu kuģu. Spānijas un Portugāles konflikti nāca tiem tikai par labu un holandieši aktīvi sāka aplaupīt portugāļu kolonijas Indonēzijā, paralēli slēdzot tirdzniecības un militārās sadarbības līgumus ar vietējiem valdniekiem. Sakāvuši Spānijas kara floti, holandieši sāka kontrolēt visu Indonēziju.

1602. gadā, lai novērstu konkurenci savā starpā, Apvienoto provinču republikas valdība lika apvienoties visām kompānijām vienā "Nīderlandiešu Austrumindijas kompānijā", kurai piešķīra monopoltiesības uz tirdzniecību Indijas un Klusajā okeānā. Kompānijai bija jāmaksā 3 % muita precēm, kuras veda uz kolonijām, bet ievedmuitas Nīderlandē nebija. Kompānijai bija tiesības karot, celt cietokšņus un kalt naudu. Par kompānijas galveno atbalsta bāzi kļuva Batavija Javā.

1606. gadā holandieši sasniedza Austrāliju. No 1642. līdz 1644. gadam holandiešu ekspedīcija Ābela Tasmana vadībā apbrauca Austrāliju, atklāja Jaunzēlandi, Tongu un Fidži. 17. gadsimta pirmajā pusē nīderlandieši izdzina portugāļus no Ceilonas un Malakas. 1609. gadā viņi nodibināja savu tirdzniecības faktoriju Japānā (Kjusju salā) un sāka aktīvu tirdzniecību ar Japānu. Ķīnas ūdeņos par viņu bāzi kļuva Formozas sala.

1620. gadā Nīderlandē nodibināja "Nīderlandiešu Rietumndijas kompāniju", kuras pamatmērķi bija plantāciju attīstība un kontrabanda ar Spānijas kolonijām. Par to atbalsta punktiem kļuva Kirasao un Sintēstatiusa Mazajās Antiļu salās, kā arī Gvajāna. No 1630. līdz 1654. gadam nīderlandieši pat pārvaldīja Brazīliju.

17. gadsimta sākumā nīderlandieši sāka kolonizēt galējos Āfrikas dienvidus, lai nodrošinātu atbalsta punktu ceļā uz Indiju. Šīs kolonijas nodarbojās ne tik daudz ar tirdzniecību, cik ar ražošanu, un eksportēja uz Eiropu labību, lopus, strausu spalvas un vīnu. Kolonisti bija holandieši un franču hugenoti, no kuriem izveidojās jaunu tauta — būri. 1624. gadā pie Hudzona upes grīvas dibināja Jaunās Amsterdamas koloniju (tagad Ņujorka), taču itin drīz to Nīderlandei atņēma Lielbritānija.

17. gadsimta otrā puse bija Nīderlandes kuģniecības ziedu laiki, taču drīz vien kompānijas pārņem korupcija, spekulācijas un blēdības. Korupcija un iedzīvošanas kāre pārgāja no kompāniju aparāta uz Nīderlanes provinču pārvaldes struktūrām un valsts militārā varenība sāka iet uz leju (lielas problēmas sagādāja Nīderlandes teritoriālās problēmas ar Franciju, kas ļāva Lielbritānijai pārņemt iniciatīvu okeānu kuģniecībā). "Nīderlandes Rietumindijas kompānija" bankrotēja itin drīz pēc tam, kad tā zaudēja Brazīliju, savukārt "Nīderlandiešu Austrumindijas kompānija" noturējās līdz 18. gadsimta beigām.

Lielo ģeogrāfisko atklājumu rezultāti

Lielo ģeogrāfisko atklājumu rezultātā ievērojami mainījās eiropiešu zināšanas par pasauli, strauji attīstījās kuģu būves tehnika, ģeogrāfija un kartogrāfija (bija nepieciešamība pēc principiāli atšķirīgām zināšanām astronomijā un mehānikā), sociālā struktūra. Eiropā tika ieviesti jauni kultūraugi — kartupeļi, tomāti, tabaka, kukurūza un citi, savukārt Amerikā tika ievesti Eiropas mājlopi, zirgi un aitas.

Eiropieši, sagraujot un iznīcinot Amerikas civilizācijas un nopietni militāri iedragājot un ekonomiski pakļaujot Āfrikas un Āzijas civilizācijas, kolonizēja lielāko daļu pasaules valstu un teritoriju. Ziemeļamerikā, Karību jūras salās, Argentīnā un Austrālijā pamatiedzīvotāji tika izspiesti no viņu zemēm un iznīcināti vai arī kļuva par niecīgu minoritāti. Savukārt no 16. līdz 19. gadsimtam ap 10 miljoniem āfrikāņu tika izvesti kā vergi uz Ameriku, pilnībā mainot etnisko sastāvu lielā daļā kontinenta.

Dārgmetālu un koloniālpreču ieplūšana Eiropā izraisīja t.s. cenu revolūciju, savukārt tā noteica visas saimnieciskās dzīves pārstrukturēšanu un t.s. zinātniski tehnisko revolūciju. Eiropa ieveda izejvielas, cukuru, vilnu un kokvilnu no Amerikas un tirgojās ar Āzijas valstīm. Ķīnā tika pārdots galvenokārt sudrabs, pretī saņemtot zīdu un porcelānu. Savukārt Amerikas tirgū tika pārdoti Eiropas manufaktūru ražojumi. Tas Eiropu 19.—20. gadsimta mijā padarīja par bagātāko reģionu pasaulē.