Pāriet uz saturu

Verdzība

Labot saites
Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Vergs)
Vergu tirgus. Žana-Leona Žeroma glezna (1884)

Verdzība ir sociāli un juridiski beztiesisku cilvēku (vergu) atrašanās cita cilvēka īpašumā (kā kustamais īpašums), kurš tos izmanto darbā kādā tautsaimniecības nozarē vai atsevišķu darbu veikšanai. Kā jebkuru īpašumu, vergus varēja pirkt un pārdot. Mūsdienās verdzība juridiski vairs nepastāv, bet ja sastopama, tad ir nelegāla.

Vēsturiski pastāvējusi virkne verdzības tipu:

  • patriarhālā verdzība — kad cilvēks nav brīvs savā izvēlē, taču dzīvo īpašnieka ģimenē kā melnstrādnieks;
  • klasiskā verdzība — kur cilvēks ir absolūti beztiesisks, viņu var pirkt, pārdot, nogalināt;
  • dzimtbūšana — no zemes īpašnieka atkarīgais zemnieks, kurš pilda klaušas un daļu savas ražas bez maksas atdod zemes īpašniekam, kuru nevar pamest;
  • seksuālā verdzība — cilvēks ir beztiesisks, un viņa vienīgā funkcija ir apmierināt sava īpašnieka vai tā klientu seksuālās vēlmes.

Pirmā starptautiskā konvencija, kas bija vērsta pret verdzību, tika noslēgta Tautu Savienības ietvaros 1926. gadā. 1756. gadā aptuveni 450 litrus ruma varēja apmainīt pret spēka gados esošu vīriešu kārtas vergu.[nepieciešama atsauce]

Mūsdienās cilvēku turēšana verdzībā un piespiedu darbs ir aizliegts lielākajā daļā valstu, kā arī saskaņā ar starptautiskajām tiesībām. Tā kā reāli verdzība nelegāli joprojām pastāv (tiek uzskatīts, ka visā pasaulē verdzībā tiek turēti 27 miljoni cilvēku),[1] pēdējā laikā izveidojusies aktīva starptautiska abolicionisma kustība par verdzības likvidēšanu.

Verdzības atcelšanas hronoloģija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Verdzības institūcijas tika atceltas šādās valstīs šādos gados:

  • Ungārijas Karalistē - ap 1000. gadu pirmais kristīgais Ungārijas karalis Stefans I paša veidotajos likumos pavēlēja, ka ikviens kristīgais vergs, kas dzīvo vai nonāk Ungārijas Karalistes teritorijā, nekavējoties kļūst par brīvu cilvēku.
  • Zviedrijas Karalistē - 1335. gadā karalis Magnuss IV pasludināja verdzības atcelšanu, ja vergs ir kristīts: "ikvienam, drellim (no zviedru: träl), kas dzimis kristīgiem vecākiem Vestergotlandes (Västergötland) un Vērendas (Värend) tingu pārvaldītajos apgabalos".[2]
  • Japānas Impērijā - 1587. gadā sjoguns Tojotomi Hidejoši (Toyotomi Hideyoshi) pavēlēja pārtraukt jebkādu vergu tirdzniecību.
  • Portugāles Karalistē - 1761. gadā Portugālē un Portugāļu Indijā (Āfrikas kolonijas - 1836. gadā) tika aizliegta vergu tirdzniecība.
  • Lielbritānijas Karalistē - 1772. gadā pavalstnieku atrašanās verdzībā karalistē tika atzīta par nelegālu (sekas pazīstamajai Somersetsas prāvai (Somersett's case)).
  • Skotijā - 1776. gadā pavalstnieku atrašanās verdzībā tika atzīta par nelegālu (kā sekas Vederbērnsas prāvai (Wedderburne's case)).[3][4]
  • Vērmontas Republika - 1777. gadā tika aizliegta verdzība (neatkarīgā Vērmontas republika, kas tika izveidota pēc Neatkarības kara 1777. gada 8. jūlijā, un 1791. gadā pievienojās Amerikas Savienotajām Valstīm).
  • Bukovīna: 1783. gadā Černovicā Svētās Romas impērijas imperators Jozefs II izsludināja verdzības atcelšanu.[5]
  • ASV Lielo ezeru apgabalā - 1787. gadā tika pieņemts t.s. Ziemeļrietumu dekrēts (Northwest Ordinance), kas pasludināja verdzības aizliegumu, taču 1789. gadā to atcēla.
  • Haiti - 1794. gadā Francijas pilnvarotais kolonijā atcēla verdzību.
  • Augškanāda (Upper Canada) - 1793. gadā tika izdots rīkojums par verdzības atcelšanu (tas neatbrīvoja vergus, bet pasludināja, ka esošo vergu pēcnācēji kļūs brīvi 25 gadu vecumā).
  • Francija (pirmo reizi) -1794. gadā verdzība tika atcelta gan Republikā, gan kolonijās (kaut arī atsevišķās kolonijās vietējās varas pretošanās dēļ vai tāpēc, ka briti bija okupējuši šīs kolonijas, verdzības atcelšana tomēr nenotika).
  • Apakškanāda (Lower Canada) - 1803. gadā. Viljams Osguds (William Osgoode) un pēc tam Apakškanādas augstākais tiesnesis paziņoja, ka verdzība nav saderīga ar britu likumiem; tā rezultātā tika atbrīvoti daudzi vergi, tomēr daži palika verdzībā līdz pat tās likvidēšanai visā Britu impērijā 1833. gadā.
  • Čīle - sākot ar 1811. gadu, tika likvidēta verdzība kā tāda, un beidzot ar 1823. gadu visi atlikušie vergi kā arī tie, kuri "spēra kāju uz Čīles zemes", tika atbrīvoti.
  • Argentīna - 1813. gadā atcelta verdzība
  • Zviedrijas Karalistē - 1847. gadā verdzība tika likvidēta pēc lēmuma, kas tika pieņemts 1846. gadā.[6] (pēdējos likumīgi turētos vergus Zviedrijas kolonijā Senbartelmī salā atpirka valsts un atbrīvoja 1847. gada 9. oktobrī.)[7]
  • Lielā Kolumbija (oficiālais nosaukums Kolumbijas Republika) - 1821. gadā pieņēma likumu par pakāpenisku verdzības atcelšanu (Kolumbijā 1853. gadā, Venecuēlā 1854. gadā).
  • Centrālamerikas Federatīvā Republika (tagadējās Gvatemala, Salvadora, Hondurasa, Nikaragva un Kostarika) - 1824. gadā atcelta verdzība.
  • Meksika - 1829. gadā atcelta verdzība.
  • Lielbritānijas impērija: 1807. gadā tika aizliegta vergu tirdzniecība. 1833. gadā verdzība atcelta visās kolonijās un domīnijās (stājās spēkā 1834. gada 1. augustā; Austrumindijā no 1838. gada 1. augusta).
  • Maurīcija - 1835. gada 1. februārī atcelta verdzība.
  • Spānijas Karalistē - 1837. gadā atcelta verdzība karalistē, bet ne kolonijās.
  • Dānijas Karaliste - 1848. gadā atcelta verdzība, ieskaitot visas kolonijas (Dāņu Vestindijā - 3. jūlijā).
  • Francijas Republikā 1848. gadā atcelta verdzība (otro reizi), ieskaitot visas kolonijas.
  • Peru - 1821. gadā pēc ģenerāļa Sanmārtina (San Martin) rīkojuma tika atbrīvoti Āfrikas izcelsmes vergi, taču juridisks akts bija Ramona Kastiljas (Ramon Castilla) izdotais dekrēts 1851. gadā. Kopš tā laika afrikāņu vergus aizvietoja ķīniešu strādnieki, strādājot daļējas verdzības apstākļos, līdz tos atbrīvoja čīliešu militāristi 1880. gadā Klusā okeāna karā. Peru pamatiedzīvotāji atsevišķās valsts daļās strādāja verdzības tipa režimā, līdz tos 1969. gadā atbrīvoja ģenerālis Huans Velasko, kad beidzot verdzība Peru tika pārtraukta.
  • Moldāvija - 1855. gadā atcelta verdzība.
  • Valahijas kņazistē - 1856. gadā atcelta verdzība.
  • Krievijas Impērijā - 1861. gadā cara Aleksandra II valdīšanās laikā zemnieku brīvlaišana, likvidējot dzimtbūšanu.
  • Nīderlande - 1863. gadā atcēla verdzību, ieskaitot visas kolonijas.
  • Savienotās Valstis - 1865. gadā atcēla verdzību pēc ASV pilsoņu kara (dažādos štatos verdzība tika atcelta dažādos laikos no 1777. līdz 1864. gadam).
  • Puertoriko - 1873. gadā atcēla verdzību; Kuba - 1886. gadā atcēla verdzību (abas tolaik bija Spānijas kolonijas).
"Negro atbrīvošanas draugiem" (gravīra, kura slavināta verdzības likvidēšana Britu impērijā).
  • Osmaņu impērijā - 1876. gadā atcēla verdzību.
  • Brazīlijā - 1888. gadā atcēla verdzību (pēdējā Amerikas valsts, kas atcēla verdzību).[8] Princese Izabella likvidēja visa veida verdzību Brazīlijas impērijā.
  • Korejā - 1894. gadā atcēla verdzību (mantošanas tipa verdzība tika pārtraukta 1886. gadā).
  • Madagaskarā - 1896. gadā atcēla verdzību.
  • Zanzibārā - 1897. gadā atcēla verdzību (vergu tirdzniecība atcelta 1873. gadā)
  • Siāmā - 1905. gadā atcēla verdzību.[9]
  • Ķīnā: 1910. gadā atcēla verdzību.[10] (Tomēr līdz pat 1930. gadam Ķīnā kā pret vergiem izturējās pret aptuveni 4 miljoniem bērnu.[11])
  • Somālijā - 1920. gadā atcēla verdzību.[12]
  • Afganistānā: 1923. gadā atcēla verdzību.[13]
  • Sudānā - Oficiāli atcēla 1924. gadā, taču praktiski verdzība joprojām pastāv.[14]
  • Irākā: 1924. gadā atcēla verdzību.[15]
  • Nepālā - 1926. gadā atcēla verdzību.[16][17]
  • Irānā - 1928. gadā atcēla verdzību.
  • Birma - 1929. gadā atcēla verdzību.
  • Maroka - verdzība tika pasludināta par nelikumīgu 1930. gados.[18]
  • Ziemeļnigērija - 1936. gadā atcēla verdzību.[19]
  • Etiopijā - 1936. gadā atcēla verdzību pēc Itālijas okupācijas varas pavēles (skatīt Otrais itāļu-abesīniešu karš). Pēc neatkarības atgūšanas 1942. gadā Otrā pasaules kara laikā imperators Haile Selasije I neatjaunoja verdzību.
  • Katarā - 1952. gadā atcēla verdzību.
  • Tibetā - 1959. gadā atcēla verdzību (pēc Ķīnas valdības rīkojuma).
  • Saūda Arābija - 1962. gadā atcēla verdzību.
  • Jemenā - 1962. gadā atcēla verdzību.
  • Apvienotajos Arābu emirātos - 1963. gadā atcēla verdzību.
  • Omānā - 1970. gadā atcēla verdzību.
  • Mauritānijā - 1980. gada jūlijā atcēla verdzību, sākotnēji verdzību formāli atcēla Francijas valdība 1905. gadā, pēc tam 1961. gadā tas tika iekļauts jaunajā konstitūcijā un pastiprināti tā paša gada oktobrī, kad valsts pievienojās Apvienoto Nāciju Organizācijai, tomēr tā joprojām pastāv. Verdzība Mauritānijā tika pasludināta par kriminālnoziegumu 2007. gada augustā.
  • Nigērijā - 2003. gadā atcēla verdzību. Vergu tirgi Nigērā tika slēgti franču kolonizācijas laikā, tomēr verdzība par nelegālu tika pasludināta tikai 2003. gadā (lēmums stājās spēkā gadu vēlāk).[20]

Skatīt arī

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ "Slavery in the Twenty-First Century", UN Chronicle, 2005, Issue 3. (angliski)
  2. ↑ Träldom. Nordisk familjebok / Uggleupplagan. 30. Tromsdalstind - Urakami /159-160, 1920. (zviedriski)
  3. ↑ No Slavery in Scotland - CS235/K/2/2 Arhivēts 2008. gada 12. oktobrī, Wayback Machine vietnē. (angliski)
  4. ↑ Scotland and the Abolition of the Slave Trade Arhivēts 2012. gada 3. janvārī, Wayback Machine vietnē. (angliski)
  5. ↑ Viorel Achim, The Roma in Romanian History, Central European University Press, Budapest, 2004. ISBN 963-9241-84-9, p.128. (angliski)
  6. ↑ Cobb, Thomas Read Rootes. An Inquiry Into the Law of Negro Slavery in the United States of America: To which is Prefixed An Historical Sketch of Slavery, 1858. Page cxcii. (angliski)
  7. ↑ St. Barthelemy Arhivēts 2008. gada 7. oktobrī, Wayback Machine vietnē.. Maritime Museum, Stockholm. (zviedriski).
  8. ↑ "Brazil's Prized Exports Rely on Slaves and Scorched Land" Arhivēts 2007. gada 13. decembrī, Wayback Machine vietnē. Larry Rohter (2002) New York Times, March 25. (angliski)
  9. ↑ The Tai Kingdom of Ayutthaya Arhivēts 2008. gada 21. jūlijā, Wayback Machine vietnē. (angliski)
  10. ↑ Historical survey > Ways of ending slavery (angliski)
  11. ↑ talk.politics.tibet: FAQ Arhivēts 2008. gada 7. oktobrī, Wayback Machine vietnē. (angliski)
  12. ↑ Digil and Rahanwayn (angliski)
  13. ↑ Afghan Constitution: 1923
  14. ↑ John Eibner My Career Redeeming Slaves Arhivēts 2008. gada 5. jūlijā, Wayback Machine vietnē., Middle East Quarterly December 1999. (angliski)
  15. ↑ United Nations Action against Slavery: A Critical Evaluation (angliski)
  16. ↑ Backward Society Education Arhivēts 2008. gada 20. jūlijā, Wayback Machine vietnē. (angliski)
  17. ↑ Garti-Khamendeu Arhivēts 2011. gada 19. jūlijā, Wayback Machine vietnē. (angliski)
  18. ↑ Amazigh Arts in Morocco Arhivēts 2008. gada 7. oktobrī, Wayback Machine vietnē. (angliski)
  19. ↑ The End of Slavery (angliski)
  20. ↑ Born to be a slave in Niger, BBC (angliski)

Literatūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Valsts un tiesību vēsture jēdzienos un terminos. / Sast. P.Valters. / - Rīga: Divergens, 2001., 29. lpp.
  • Говард Зинн. Создание межрасовых барьеров (история рабства в Америке) Arhivēts 2008. gada 11. jūlijā, Wayback Machine vietnē. // Зинн Говард. Народная история США: с 1492 года до наших дней. — М., 2006, с. 37-55
  • Fernand Braudel, Civilization and Capitalism, vol. III: The Perspective of the World (1984, originally published in French, 1979.)
  • Davis, David Brion. The Problem of Slavery in the Age of Revolution, 1770-1823 (1999)
  • Davis, David Brion. The Problem of Slavery in Western Culture (1988)
  • Finkelman, Paul. Encyclopedia of Slavery (1999)
  • Lal, K. S. Muslim Slave System in Medieval India (1994) [1] ISBN 81-85689-67-9
  • Gordon, M. Slavery in the Arab World (1989)
  • Jacqueline Dembar Greene, Slavery in Ancient Egypt and Mesopotamia, (2001), ISBN 0-531-16538-8
  • Nieboer, H. J. Slavery as an Industrial System (1910)
  • Postma, Johannes. The Atlantic Slave Trade, (2003)
  • Rodriguez, Junius P., ed., The Historical Encyclopedia of World Slavery (1997)
  • Rodriguez, Junius P., ed. Slavery in the United States: A Social, Political, and Historical Encyclopedia (2007)
  • Shell, Robert Carl-Heinz. Children Of Bondage: A Social History Of The Slave Society At The Cape Of Good Hope, 1652-1813 (1994)
  • William Linn Westermann, The Slave Systems of Greek and Roman Antiquity (1955), ISBN 0-87169-040-3

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Slavery

Latviski

Krieviski:

Angliski:

Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Verdzība&oldid=4171023"