Hēdonisms (grieķu: hēdonē - bauda) - ētikas virziens, kas atzīst baudu par cilvēka darbības pamatmotīvu, galveno virzītājspēku, uzvedības kritēriju. hēdonisma pretstats ir askētisms. hēdonisma mācības dibinātājs ir Aristips. hēdonisma idejām ir centrālā vieta Dž.Bentema un Dž.S.Milla utilitārismā. Vēsturiski hēdonismam bija zināma progresīva nozīme, jo pretstatā reālisma mācībām tas centās dot morālei materiālistisku skaidrojumu, taču bija vienkāršots, balstījās uz bioloģisku vai psiholoģisku cilvēka izpratni. hēdonismam raksturīgs individuālisms, ētisks relatīvisms, pat nihilisms, un mūsu dienās tas veicina patērnieciskuma un visatļautības kulta attīstību. Balstoties uz hēdonismu , tiek pamatotas cilvēka "tiesības" uz nekontrolējamu, neierobežotu baudu, respektīvi, uz amorālismu (anarhohēdonisms).
