Dibināta 1596. gadā kā Krievijas caristes dienvidu robežas cietoksnis pret Krimas tatāru un nogaju uzbrukumiem.
1612. gadā to nopostīja Lietuvas lielkņazistes karaspēks. 1613. gadā Severskijdoņecas upes pretējā krastā cēla jaunu Belgorodas cietoksni.
No 1633. līdz 1740. gadam Krievija uzcēla Belgorodas aizsardzības valni ar divpadsmit fortiem, kas stiepās 320 kilometru garumā no Vorsklas rietumos līdz Donai austrumos.
Pēc Krimas iekarošanas 1785. gada 13. maijā ar Katrīnas II dekrētu Belgorodu izslēdza no Krievijas impērijas cietokšņu saraksta. Belgorodas pilsētu iekļāva Kurskas guberņas sastāvā.
Pirmā pasaules kara laikā 1918. gada 10. aprīlī Belgorodu ieņēma Vācijas impērijas armija. Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas Belgoroda līdz 1918. gada maijam atradās Ukrainas Tautas Republikas, tad Ukrainas valsts sastāvā, kuru vadīja hetmanis Pavlo Skoropadskis.
Krievijas pilsoņu kara laikā 1918. gada 20. decembrī Belgorodu ieņēma Sarkanā armija un no 1918. gada 24. decembra līdz 1919. gada 7. janvārim tajā atradās Ukrainas strādnieku un zemnieku pagaidu valdība, kas vēlāk Harkivā pasludināja Ukrainas PSR dibināšanu. No 1919. gada 23. jūnija līdz 7. decembrim Belgorodu ieņēma Deņikina Brīvprātīgo armija. Pēc Sarkanās armijas uzvaras Belgorodu iekļāva Krievijas PSFR.
1954. gadā tā kļuva par Belgorodas apgabala administratīvo centru.