Zārks

Abrahama Linkolna zārka modelis Bēru paražu muzejā

Zārks (no viduslejasvācu sark vai vidusholandiešu zarc, zarke) jeb senāk miroņa šķirsts ir aizverama kaste, kas paredzēta cilvēka mirstīgo atlieku pārvietošanai, uzglabāšanai un izstādīšanai. Atkarībā no tradīcijām zārks ar mirušo pēc bērēm parasti tiek apglabāts zemē, novietots kapenēs vai kremēts.

Vēsture

Cilvēki jau pirms tūkstošiem gadu centās aizsargāt un godināt savus mirušos, iekļaujot tos zemē vai klājot ar akmeņiem. Senākie zināmie zārki datēti ar aptuveni 5000 gadu senu vēsturi. Senākie zārku veidi bija vienkāršas koka vai akmens kastes, kas izmantotas Ēģiptes, Mezopotāmijas un Ķīnas civilizācijās. Senajā Ēģiptē zārkus greznoja ar hieroglifiem un attēliem, kas atainoja mirušā dzīvi un reliģiskos uzskatus. Viduslaikos Eiropā zārkus bieži izmantoja tikai turīgākie sabiedrības slāņi, kamēr vienkāršie ļaudis tika guldīti zemē bez koka apvalka.

Viduslaikos Eiropā zārku izmantošana nebija izplatīta visos sabiedrības slāņos. Lielākoties tikai bagātie ļaudis un aristokrāti tika guldīti koka vai akmens zārkos, savukārt vienkāršie cilvēki bieži tika apbedīti, ietīti audeklos vai bēru segās, tieši zemē. Baznīcās un klosteros tika veidotas kapenes, kur augstdzimušie tika ievietoti metāla vai koka zārkos, bieži vien ar greznu apdari un ģerboņiem.

17.–18. gadsimtā, īpaši Eiropā, zārku lietošana kļuva izplatītāka arī plašākos sabiedrības slāņos. Šajā laikā sāka parādīties arī masīvie svina zārki, kas bija paredzēti ilgmūžīgai saglabāšanai un bieži tika izmantoti kapenēs. Koka zārki tika apvilkti ar audumiem vai rotāti ar metāla elementiem.

Rūpnieciskās revolūcijas laikā zārku ražošana kļuva mehanizētāka, kas padarīja tos pieejamākus plašākam sabiedrības lokam. Sākās arī tā dēvētā “nāves kultūras” jeb Victorian death culture uzplaukums, īpaši Lielbritānijā un ASV, kur apbedīšanas ceremonijas kļuva greznas un zārki bieži tika izgatavoti no dārgiem materiāliem un bagātīgi rotāti. Parādījās arī stikla skatlogi zārkos, kas ļāva pēdējo reizi apskatīt mirušo. Šajā laikā radās arī tā sauktie “drošības zārki” (safety coffins), kas tika aprīkoti ar zvaniņiem vai elpošanas caurulēm, jo pastāvēja bailes tikt nejauši apglabātam dzīvam (tas bija saistīts ar tā laika medicīnas neprecizitātēm).

Postpadomju valstīs, tostarp Latvijā, padomju laikā zārki bieži bija vienkārši, no krāsota koka, ar minimāliem rotājumiem. Pēc neatkarības atgūšanas 1990. gados Latvijā un citur atgriezās daudzveidīgāka un individuālāka pieeja zārku dizainam, pielāgojoties arī Rietumu ietekmei.

Materiāli un konstrukcija

Zārkus gatavo no koka, metāla un citiem materiāliem. Koka zārki var būt izgatavoti no priedes, ozola, dižskābarža vai citiem kokiem, bet metāla zārki bieži tiek ražoti no tērauda, bronzas vai vara.

Zārku forma un dizains var atšķirties atkarībā no reģionālajām un kultūras tradīcijām. Populārākās formas ir taisnstūra, sešstūra un astoņstūra, taču dažās valstīs, piemēram, ASV, biežāk sastopami trapecveida zārki ar noapaļotiem stūriem.