Sudrabkaija

Sudrabkaija Larus argentatus (Pontoppidan, 1763)
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Klase	Putni (Aves)
Kārta	Tārtiņveidīgie (Charadriiformes)
Dzimta	Kaiju dzimta (Laridae)
Ģints	Kaijas (Larus)
Suga	Sudrabkaija (L. hyperboreus)
Izplatība
Sastopams ligzdošanas sezonā   Sastopams ziemošanas sezonā   Sastopams visu gadu kā nometnieks
Sudrabkaija Vikikrātuvē

Sudrabkaija (Larus argentatus) ir liela auguma kaiju dzimtas (Laridae) jūrasputns. Izdala divas pasugas. Tā ir viena no populārākajām un labāk zināmajām kaijām Eiropā. Tā ligzdo Ziemeļeiropā, Rietumeiropā, Centrāleiropā, Austrumeiropā, Skandināvijā un Baltijā, kā arī Islandē un Britu salās. Daļa populācijas, īpaši tā, kas mājo ziemeļu reģionā, aukstās ziemās migrē dienvidu virzienā, sasniedzot Spānijas piekrasti.

Latvijā

Pie Latvijas krastiem pārziemo ne tikai Latvijas, bet arī Igaunijas un Somijas sudrabkaijas

Riesta laikā sudrabkaijai ir koši balta galva un dzeltens knābis ar sarkanu raibumiņu knābja apakšējās daļas galā

Ziemas laikā uz baltās galvas un kakla izaug pelēkbrūnu spalvu svītriņas

Latvijā sudrabkaija ir viena no izplatītākajām un biežāk sastopamajām kaiju sugām. Latvijā tā ir samērā parasta ligzdotāja, turklāt lielākā daļa populācijas ligzdo Rīgā (pārsvarā uz ēku jumtiem). Mazākā skaitā tās ligzdo arī lielākajos piejūras ezeros Rīgas līča tuvumā un citās ostu pilsētās. Reizēm to var novērot ligzdojam purvos, kas ir šīs sugas vēsturiskais ligzdošanas biotops Latvijā, un zivju dīķos. Ligzdošana uz ēku jumtiem iekšzemē ir zināma, piemēram, Jelgavā. Sudrabkaijas lielā skaitā Latviju caurceļo un ziemo. Masveidā (līdz 5000—10 000 īpatņiem vienlaikus) uzturas lielo pilsētu atkritumu izgāztuvēs, ostās un Daugavā pie Rīgas HES. Pēdējos desmit gados to skaits ir pieaudzis vairāk kā par 30%. Bez vietējās populācijas putniem Latvijā lielā skaitā uzturas arī Igaunijas un Somijas sudrabkaijas. Latvijā mājo sudrabkaijas nominālpasuga — Skandināvijas sudrabkaija (Larus argentatus argentatus).

Izskats

Sudrabkaija ir liela auguma putns ar masīvu ķermeni un gariem spārniem. Vidēji tēviņi ir lielāki nekā mātītes. Tēviņa ķermeņa garums ir 60—66 cm, bet svars 1050—1250 g. Mātītes ķermeņa garums 55—62 cm, svars 800—920 g. Sudrabkaijas spārnu plētums ir 137—150 cm. Riesta laikā pieaugušām sudrabkaijām ir pelēka mugura un spārnu virspuses, balta galva un ķermeņa apakšpuse, spārnus ieskaitot. Spārnu gali ir melni ar baltu laukumiņu pašā galā, kuru mēdz saukt par "spoguli". Knābis ir dzeltens ar sarkanu, reljefu lāsumu knābja apakšējās daļas galā. Ap gaišajām acīm ir neapspalvotas, dzeltenas ādas gredzens.

Ārpus vairošanās sezonas sudrabkaijām koši baltā galva un kakls kļūst it kā noēnoti ar pelēkbrūnām svītriņām. Arī knābis zaudē košo, dzelteno krāsu. Apspalvojums abiem dzimumiem ir vienāds, bet paiet vairāki gadi, līdz sudrabkaija iegūst balti-pelēko apspalvojumu. Jaunie putni pirmo gadu ir pelēkbrūni ar tumšām, smalkām svītrām, arī to knābji un acis ir tumšas. Otrā gada sudrabkaijām galvas un vēderi kļūst gaišāki, samazinoties pelēkbrūnajam svītrojumam, mugura kļūst viendabīgi pelēka. Trešā gada jauno putnu apspalvojums ir gandrīz tāds pats kā pieaugušiem putniem, bet joprojām vietām saglabājas dažas pelēkbrūnas svītriņas uz spārniem, arī knābis joprojām ir tumšs. Tikai ceturtajā gadā sudrabkaija iegūst pieaugušas kaijas izskatu. Valda uzskats, ka sudrabkaijai ir ļoti laba redze dienā, bet naktīs apmēram tāda pati kā cilvēkiem. Pēdējos gados noskaidrojies, ka sudrabkaija spēj redzēt arī ultravioletos starus. Sudrabkaijai ir arī ļoti laba dzirde un garšas sajūta, tā spēj sagaršot sāļu un skābu.

Kāju krāsu dažādība

Baltijā sudrabkaijām var būt arī gaiši dzeltenas kājas, attēlā pieaugusi sudrabkaija ar savu mazuli

Kāju krāsa ir vienāda visu vecuma īpatņiem — tā parasti ir gaiši rozīga, bet var būt arī gaiši dzeltena. Šādas kājas var novērot Baltijas reģionā dzīvojošām sudrabkaijām. Tādēļ 20. gadsimtā tika izdalīta Baltijas sudrabkaijām atsevišķa pasuga — L. a. omissus, tomēr mūsdienās šī pasuga netiek atzīta. Turklāt dzeltenkāju sudrabkaijas krustojas ar rozīgo kāju sudrabkaijām un putnēni vienā perējumā var izšķilties gan ar sārtām, gan dzeltenām kājām.

Līdzīgās sugas

Sudrabkaijām līdzīgas ir reņģu kaijas, bet pēdējās ir nedaudz mazākas un to muguras un spārnu virspuses ir tumšāk pelēkas. Tomēr vispamanāmākā atšķirība ir tā, ka reņģu kaijām ir koši dzeltenas kājas.

Uzvedība

Sudrabkaijas vienmēr uzturas barā

Sudrabkaijām attiecības barā ir samērā mainīgas. Vietu bara hierarhijā nosaka īpatņa lielums, agresivitāte un fiziskais spēks. Pieaugušie tēviņi parasti dominē pār mātītēm un jaunajiem putniem barošanās vietās, bet mātīte dominē, izvēloties ligzdošanas vietu. Kopumā kaijām barā neveidojas ciešas attiecības vienai ar otru, vienīgās attiecības ir pāru attiecības un vecāku — mazuļu attiecības, bet barā katrs īpatnis cenšas ieturēt drošu telpu ap sevi. Tomēr šī suga būtu jāraksturo kā sabiedriska, jo sudrabkaijas izvairās no palikšanas vienatnē.

Savstarpējās ķildas parasti izceļas par barību un lai aizsargātu perējumu un putnēnus. Ja barības ir maz, sudrabkaijas savā starpā ar kliedzieniem cenšas pieteikt savas tiesības uz kumosiņu. Ļoti bieži var novērot situāciju, kamēr divas kaijas savstarpēji noskaidro attiecības, trešā pienāk, nozog barības kumosu un aizlido, lai to vienatnē apēstu. Situācija mainās, ja barības ir daudz. Ja atrastā barība atrodas nedrošā vietā, sudrabkaija sauc citas kaijas no bara. Kad ierodas bars, tikai tad kaijas uzdrošinās tuvoties barībai bīstamā vietā. Ja barība atrodas drošā vietā, kaija pasauc citas kaijas un uzreiz uzsāk barošanos, negaidot bara ierašanos. Secinājums ir tāds, ka sudrabkaijas viena otrai kopumā palīdz baroties, ja barības ir daudz.

Sudrabkaijām pastāv sarežģīta un labi attīstīta spēja vienai ar otru komunicēt, izmantojot gan balsi, gan ķermeņa valodu. Piemēram, brīdinājuma signāls par briesmām mazuļiem atgādina suņa rejas. Ja briesmas tuvojas, rējieni kļūst arvien intensīvāki. Ja putnēns ir tik mazs, ka nevar bēgt, sudrabkaija lido pretī ienaidniekam un uzbrūk tam. Lai padzītu ienaidnieku, var apvienoties vairākas sudrabkaijas. Sudrabkaijām nav nepieciešama obligāta peldēšanās, bet tām patīk jebkāda veida ūdeņi, īpaši karstās vasaras dienās.

Barība

Lai tiktu pie krabja gaļas, sudrabkaija to nomet zemē uz cietas virsmas no liela augstuma

Sudrabkaija līdzīgi kā citas kaijas ir visēdāja un barojas ar jebko, ko var atrast. Arvien lielākas populācijas veidojas pie apdzīvotām vietām, jo sudrabkaijas barojas pilsētu izgāztuvēs. Ziemas laikā milzīgus sudrabkaiju barus reizēm var novērot novāktos lauksaimniecības tīrumos, īpaši, ja zeme nav sasalusi. Tās kā vistas pārkašā tīrumu, meklējot dažādus bezmugurkaulniekus, kas paslēpušies zemē. Pavasaros un rudeņos viena no galvenajām sudrabkaiju barībām ir sliekas. Vasaras periodā sudrabkaijas pārmeklē piekrastes seklākos ūdeņus un izskalotās dūņas, meklējot vēžveidīgos un bezmugurkaulniekus.

Ūdenstilpēs sudrabkaija spēj noķert tikai ļoti lēnu medījumu, piemēram, lēni peldošu krabi, kuru pēc tam nomet zemē no liela augstuma, lai tam sašķeltos bruņas. Lielajam putnam nav spēcīgu žokļu un spējas kaut ko saplēst ar knābi, bet tas spēj ļoti labi ar līko knābi pacelt gaisā savus upurus. Ir arī novērots, ka, lai veiksmīgāk medītu, sudrabkaija uzlasīto maizi izbaro dīķa karpām, lai tās pievilinātu pacelties augšup līdz ūdensvirsmai. Sudrabkaija parasti uzlasa zivis, kas nokļuvušas seklumā, citu putnu olas vai putnēnus ligzdās, kā arī dažādu ūdensputnu mazuļus. Sudrabkaija spēj arī ienirt līdz 1—2 metru dziļumam un satvert noskatīto medījumu. Tā labprāt mielojas ar maitu un līdzīgi kā maitas putns spēj ierakties miruša truša vēderā ar visu galvu un kaklu. Lai arī cilvēkiem parasti nepatīk sudrabkaiju klaigāšana un uzbāzība, tomēr nenoliedzami, ka tās attīra apkārtni no maitām, atkritumiem un arī grauzējiem. Izgāztuvēm, kurās saimnieko sudrabkaijas, žurkas netuvojas vai to ir ļoti maz, jo sudrabkaijas paspēj apēst visu to, ko būtu izvēlējušās žurkas. Atšķirībā no maitasputniem, kas barojas tikai ar gaļas atkritumiem, sudrabkaijas barojas arī ar maizi un jebkādiem citiem cilvēku pārtikas pārpalikumiem. Sudrabkaijas barojas arī ar saknēm, sēklām, riekstiem, svaigiem augļiem, tomēr iebojājušies augļi tām šķiet pievilcīgāki.

Ir novērots, ka sudrabkaija izvairās no ļoti sāļas gaļas, bet ar to barojas, ja ir ļoti izsalkusi. Lai gan tā spēj patērēt sāļo jūras ūdeni un tai ir īpaši dziedzeri, ar kuru palīdzību izvadīt lieko sāls daudzumu no ķermeņa, tomēr, lai padzertos, tā labprātāk lieto saldūdeni. Sudrabkaija, ja nepieciešams, ēdienu pirms norīšanas nomazgā un kārtīgi izmērcē ūdenī. Lai, piemēram, izvilinātu sliekas no zemes, sudrabkaija mēdz ritmiski pret zemi sist kājas, atgādinot īru stepa dejotāju. Ievibrētā zeme provocē slieku parādīšanos.

Ligzdošana

Tikko izšķīlies sudrabkaijēns

Pusauga sudrabkaijas putnēns

Sudrabkaijas perējums uz ēkas jumta

Sudrabkaijas pāri veido uz mūžu

Sudrabkaijas dzimumbriedumu sasniedz apmēram 4 gadu vecumā. Tās veido monogāmas pārus, kuru attiecības pamatā saglabājas visu mūžu. Izņēmums ir pāri ar neveiksmīgiem perējumiem. Riesta laikā mātīte ir pirmā, kas, atdarinot lūdzošu mazuli, tuvojas tēviņam. Ja tēviņš neizrāda agresiju un ir gatavs pieņemt mātīti, tas to izrāda ar īpašu ņaudēšanai līdzīgu skaņu. Tad pāra attiecības tiek nostiprinātas kādu laiku sinhroni šūpojot galvas, pēc tam tēviņš atrij nedaudz barības, ko atdod mātītei. Tad seko sapārošanās. Ligzdai vietu pāris piemeklē kopīgi, dominējot mātītei. Ligzdošana notiek lielās kolonijās, kas nodrošina mazuļiem lielāku drošību. Mazuļiem mēdz uzbrukt melnspārnu kaijas, lijas, vārnas, gārņi un sauszemes plēsēji.

Dējumā ir 2—4 olas, visbiežāk trīs. Mātīte olas izdēj tieši uz zemes kādā iedobē vai citā piemērotā vietā. Olas ir olīvzaļā krāsā, bagātīgi raibumotas ar tumšiem pleķīšiem. Inkubācijas periods ilgst 28—30 dienas. Izšķīlušos mazuļus klāj pelēkbrūnas dūnas. Mazuļi, lai pavēstītu par savu izsalkumu, mēdz klauvēt ar saviem knābīšiem pa vecāku knābja apakšējās daļas sarkano izaugumu. Pēc tam vecāki barību atrij. Kad jaunie putni sasniedz 35 — 40 dienu vecumu, tie sāk lidot. Vecāki par jaunajiem putniem parasti rūpējas, līdz tie sasniedz 11—12 nedēļu vecumu, bet reizēm tie turpina rūpēties par tiem līdz 6 mēnešu vecumam. Tēviņš barību mazuļiem, kamēr tie vēl nelido, pienes biežāk nekā mātīte, toties mātīte biežāk piebaro jau lidojošos jaunuļus. Putnēni pamatā tiek baroti ar zivīm.

Sudrabkaija var sasniegt cienījamu vecumu un vecākais zināmais īpatnis ir sasniedzis 49 gadu vecumu. Pieaugušas sudrabkaijas medī pūces un piekūni, kā arī reizēm tās nomedī roņi, visbiežāk to darot pelēkajam ronim.

Sistemātika

Sudrabkaijai izdala 2 pasugas:

• L. a. argentatus — nominālpasuga, ligzdo Skandināvijā, Baltijā un Krievijas ziemeļrietumos. Ziemeļu un austrumu reģionu populācijas dodas ziemot uz dienvidrietumiem. Atšķirībā no Britu pasugas spārnu melnbalto galu baltais laukums lielāks, izteiksmīgāks.
• L. a. argenteus) — ligzdo Britu salās, Francijā, Beļģijā, Nīderlandē, Vācijā, Islandē un Fēru Salās. Lielākā daļa populācijas ir nometnieki vai, ja migrē, pārvietojas nelielus attālumus. Šī pasuga ir mazāka augumā nekā nominālpasuga un tās spārnu melnbaltajos galos baltie galiņi ir pavisam nelieli. Turklāt to mugura ir gaišāka.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Sudrabkaija.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Redzēt.lv: Sudrabkaija Latvijas Daba: Sudrabkaija]
• Putni Gulbenes novadā: Sudrabkaija^{[novecojusi saite]}
• Selgas foto: Sudrabkaija
• [1]
• IUCN: Larus argentatus^{[novecojusi saite]}
• Avibase: European Herring Gull (Larus argentatus) Pontoppidan, 1763
• IBC: Herring Gull (Larus argentatus) Arhivēts 2016. gada 12. martā, Wayback Machine vietnē.
• BBC: Herring gull