Pāriet uz saturu

Mājas vista

Labot saites
Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Vista)
«vista» pāradresējas uz šejieni. Citas nozīmes skatīt lapā vista (nozīmju atdalīšana).
Mājas vista
Gallus gallus domesticus
(Linnaeus, 1758)
Gailis un vista
Gailis un vista
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaVistveidīgie (Galliformes)
DzimtaFazānu dzimta (Phasianidae)
ĢintsVistas (Gallus)
SugaSarkanā savvaļas vista (Gallus gallus)
PasugaMājas vista (G. g. domesticus)
Mājas vista Vikikrātuvē

Mājas vista jeb vienkārši vista (Gallus gallus domesticus) ir fazānu dzimtas (Phasianidae) sarkanās savvaļas vistas (Gallus gallus) viena no pasugām. Šīs sugas tēviņus sauc par gaiļiem, bet mātītes par vistām un jaunos putnus par cāļiem.

Vista ir viens no visizplatītākajiem mājdzīvniekiem pasaulē, kā arī visdaudzskaitlīgākais putns pasaulē. Pēc statistikas datiem pasaulē 2003. gadā bija 24 miljardi vistu.[1] Pasaulē ir apmēram 250 vistu šķirnes,[2] no kurām Latvijā ir selekcionēta viena — Latvijas pundurvista.[3] Otra šķirne, ar kuru Latvijas vārds ir cieši saistīts, ir Pavlovas vista. Tā ir viena no vecākajām Krievijas vistu šķirnēm, kura gandrīz tika neatgriezeniski pazaudēta. Šķirni atjaunoja Latvijas vienīgais starptautiskais dekoratīvo putnu eksperts–tiesnesis Jurijs Dmitrijevs. Par šķirnes atjaunošanu viņš ir saņēmis Holandes putnkopju biedrības medaļu.[4]

Galvenokārt vistas tiek audzētas, lai cilvēks iegūtu pārtikas produktus: olas un gaļu. Tiek izmantotas arī vistu spalvas un dūnas segu un spilvenu ražošanā. Latvijā viens iedzīvotājs vidēji patērē ap 200 olām gadā. Citās Eiropas valstīs viens iedzīvotājs gadā patērē vidēji 250 olas. Eiropā olas visvairāk patērē Portugālē, Spānijā un Itālijā. Pasaulē olu ēšanas rekordiste ir Japāna. Šajā valstī viens cilvēks gada laikā apēd 450 olu.[5]

Vistas pieradināšana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Mājas vista tika iegūta, pieradinot sarkano savvaļas vistu (attēlā)

Pēdējo gadu pētījumi liecina, ka vistas pieradināšana sākusies Dienvidaustrumāzijā: Taizemē un Vjetnamā. Tas noticis pirms vairāk kā 10 000 gadiem. Daļēji pieradinātās vistas izplatījās tālāk uz kaimiņu zemēm, uz Ķīnu un tālāk uz Indiju, kur tās kļuva par tipiskiem mājdzīvniekiem.[6] No Indijas pieradinātā vista nokļuva Persijā un Mazāzijā. Pirms 5000 gadiem[7] mājas vista sasniedza Eiropu: Seno Grieķiju, Rumāniju, Turciju un Ukrainu.[8] Rietumeiropu mājas vista sasniedza vēlāk, tikai pirms 2000 gadiem. Senajā Ēģiptē mājas vista tika iepazīta apmēram pirms 3400 gadiem, 18. dinastijas laikā. To sauca par putnu, kas katru dienu dēj. Saskaņā ar Tutmosa III hroniku mājas vista tika ievesta no Sīrijas un Babilonijas.[9]

Ķīnā ir atrasti daudzi seno mājas vistu kauli, kas ir 6000—8000 gadus veci. Toties šādi arhioloģiskie atradumi nav atklāti Taizemē un citur Dienvidaustrumāzijā.[10] Apmēram 4000—5000 gadus veci kauli ir atrasti Pakistānā.[11] Tā kā seno mājas vistu kaulu atradumi ir fragmentāri un daudzās teritorijās tie nav atrasti vispār, tad ir samērā grūti precīzi noteikt mājas vistas izplatīšanās vēsturi. Vairāk informācijas par šķirņu un mājas vistas attīstību sniedz ģenētiskie pētījumi.[7]

Mājas vistas izcelšanās

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatā mājas vista ir cēlusies no sarkanās savvaļas vistas (Gallus gallus), līdz ar to tā tiek klasificēta kā sarkanās savvaļas vistas pasuga.[12] Mājas vistu joprojām var viegli sapārot ar sarkano savvaļas vistu. Tomēr pēdējo gadu ģenētiskie pētījumi ir atklājuši, ka pieradināšanas procesā sarkanā savvaļas vista ir hibridizēta ar pelēko savvaļas vistu (Gallus sonneratii) no Indijas.[13] Šīs hibridizācijas rezultātā mājas vista ieguva dzelganu ādu.

Vista pēc savas izcelsmes ir vistuvāk radniecīgais putns karaliskajam tiranozauram.[14] ASV zinātnieki noskaidrojuši, ka mājas vistas ir cēlušās no aizvēsturiskajiem plēsoņām. Izanalizējot molekulas, kas iegūtas no 68 miljonus gadu veciem tiranozaura kauliem, atklājās pārsteidzoša radniecība starp tiranozauriem un mūsdienu vistām. Molekulārā līmenī tiranozauri ir tuvāk radniecīgāki vistām un strausiem, nekā aligatoriem un ķirzakām.[15]

Izskats un īpašības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Gailim ir izteiksmīga sekste un ādas bārda - pasekste

Pasaulē ir apmēram 250 mājas vistu šķirņu,[2] kas ārēji viena no otras var būt diezgan atšķirīgas. Tās var būt gan liela auguma, gan maza. Tām var būt visdažādāko krāsu apspalvojums. Ir šķirnes, kurām uz kakla nav vispār spalvu (Ungāru plikkaklainā vista), ir šķirnes kurām aug kuplas, greznas bikses (Kohinhinas lielās formas vista), un ir šķirnes, kurām ir liels masas pieaugums, salīdzinot ar citām.[16] Latvijas vienīgā selekcionētā šķirne — Latvijas pundurvista (arī krūpiņvistiņa jeb cukurvistiņa) ir maza auguma, spalvainām kājām.[3]

Dažas īpašības visām mājas vistām tomēr ir kopīgas. Tām ir viegli atšķirt gaili no vistas, jo abi dzimumi izskatās diezgan atšķirīgi. Gailis ir krāsaināks un krāšņāks kā mātīte, kā arī tas ir lielāks augumā, spēcīgāks un muskuļotāks. Tā apspalvojumam uz garā kakla ir raksturīgas slaidas, nosmailinātas spalvas ar metālisku spīdumu. Tam ir gara, plīvojoša aste un uz muguras, salīdzinot ar tādas pašas šķirnes vistu, košs, piesātinātās krāsās apspalvojums, ko mēdz saukt par sedliem. Tomēr dažām šķirnēm, kā Sebraita šķirnes vistām, gaiļu kakla spalvas nav tik slaidas un smailas kā citiem gaiļiem, un tie ir vienā krāsā ar vistām. Viena no gaiļu galvenajām pazīmēm ir sekste. Abiem dzimumiem ir sekste un ādas bārda, bet gailim sekste un bārda ir daudz lielāka un izteiksmīgāka. Abiem dzimumiem uz kājām ir pieši, bet gailim pieši ir daudz lielāki un asāki.

Zinātnieki 2006. gadā, veicot cāļu embriju pētījumus, atklāja, ka tiem ir zobu aizmetņi tāpat kā aizvēsturisko putnu fosilijām. Zinātnieki izvirzīja hipotēzi, ka pie noteiktiem apstākļiem cālim varētu attīstīties zobi.[17]

Mājas vista nespēj lidot garas distances, lai gan vieglāku šķirņu putni īsas distances spēj lidot. Tās spēj uzlaisties uz sētas vai laktas, vai koka zarā.Mājas vista var skriet ar ātrumu 14,5 km/h.[14] Arī briesmu gadījumā tā mēdz lidot īsas distances. Vistas pulss, kad tā ir mierīga, ir 280—315 sirds sitieni minūtē.[14]

Uzvedība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Mājas vistas tāpat kā to savvaļas radinieces vislabprātāk dzīvo barā, kas sastāv no gaiļa un vairākām vistām

Mājas vista ir sociāls putns un dzīvo baros, kas normālos apstākļos sastāv no gaiļa un vairākām vistām. Barā starp vistām pastāv hierarhija, un dominantā vista vienmēr pirmā paēd un ieņem ērtāko dēšanas vietu. Tās kooperējas olu perēšanā un cāļu audzināšanā. Bara vistas parasti dēj ligzdā, kur jau priekšā ir iedēta ola. Kā arī, ja vista ir sākusi perēt, tā savāc olas arī no blakus ligzdām, pievienojot savējām. Zemnieki bieži dēšanai paredzētajā vietā atstāj kādu olu vai noliek mākslīgu olu, lai vistas olas dētu viegli aizsniedzamās un zināmās vietās. Vista ir ļoti konservatīva un stūrgalvīga ligzdas izmantošanā. Reizēm, ja ligzda ir pārāk maza, ir novērots, ka, lai izdētu olu, viena vista uzkāpj otrai vistai virsū, kas ligzdu jau ir aizņēmusi īsi pirms tam un arī dēj olu. Ja no bara izņem dominanto vistu, barā īslaicīgi iestājas haoss līdz tiek noskaidrota nākamā dominantā vista. Baram ir grūti pievienot jaunus, svešus putnus. Reizēm bars var būt ļoti agresīvs un jauno putnu pat nopietni savainot.[18]

Gaiļi bieži un skaļi dzied, signalizējot par savu teritoriju citiem gaiļiem, bet tas dzied arī tad, ja ir par kaut ko satraucies. Toties vistas klukst pēc tam , kad ir izdējušas olu, vai arī, lai sasauktu cālēnus. Vistām ir vairāk nekā 200 skaņu paveidu, ko tās izmanto savstarpējai komunikācijai.[14]

Barība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vistām jādod iespēja baroties ar zaļumiem, lai uzņemtu visus nepieciešamos vitamīnus

Vista ir visēdāja.[19] Lai arī vistas barošanās ir atkarīga no cilvēka, tomēr palaista savā vaļā tā, kašājot un rušinot irdina augsni, meklē kukaiņus un citus bezmugurkaulniekus, tā ēd arī sēklas un dažādus augus, kā arī medī lielākus dzīvniekus par kukaiņiem, kā ķirzakas un peles. Tā apēd arī savas olas, ja čaumala ir ieplīsusi.[20]

Kad gailis atrod barību, tas sasauc vistas ēst pirmās. Tas vistas sauc ar augstu, klukstošu skaņu, kā arī uzlasa ēdienu un to atkal met zemē. Tāpat dara cāļu māte, kas sasauc cālēnus pie ēdiena.

Vistas, kuras dzīvo privātās saimniecībās, vidēji dzīvo 5—7 gadus, bet daži eksemplāri spēj sasniegt pat 20 gadu vecumu.

Vistu barošana mazās saimniecībās

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mājas vistas vasarās līdz salnām labprāt dzīvojas pa āru un mielojas ar to, ko var atrast, rušinoties pa zemi. Ja tās vasaras periodā tiek laukā ganīties, tad 1x dienā vistas piebaro ar kviešiem, auzām un miežiem. Tām nevajadzētu dot rudzu graudus, jo tie mēdz būt inficēti ar endofītu sēnīti Neotyphodium lolii, kas vistām ir toksiska un izraisa nopietnus traucējumus gremošanas trakta darbībā ― atsevišķos gadījumos ar rudzu graudiem barots putns var pat nobeigties.[2] Vistām tiek izbarota arī maize, klijas un putraimu putras. Laukos vistām bieži atdod arī to, kas palicis pāri no pašu ēdiena. Veikalos var iegādāties speciālu vistu barību.[2]

Ir šķirnes, kurām jāuzmanās ar barošanu, jo tām nav sāta sajūtas un no pārēšanās var pārplīst kuņģis (Amroks vistai).[16] Turklāt, ja vistas pārāk daudz saēdas, tad mazāk dēj olas. Vistas neēd saldumus, toties tām noteikti ir vajadzīgs sāls, lai izskaustu kanibālismu. Kanibālisms mēdz parādīties pieaugušām vistām. Lai cīnītos ar šo parādību, vistām ir jāpotē selēns vai tas jāpievieno dzeramajam ūdenim. Ja vistu aplokā nav zaļumu, tad tie ir jāpiebaro. Var dot dāžādas saknes, salātus, kāpostus un citus augus. Vistām noteikti jādod smalka grants, lai nodrošinātu gremošanu, kā arī kalcijs un citas minerālvielas. Kalcija piedevu iegūst, saberžot izlietoto olu čaumalas un gliemežvākus.[2]

Reprodukcija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vistu olas var būt dažādās krāsās

Lai piesaistītu vistas uzmanību, gailis reizēm tai dejo apkārt. Dejas laikā tas nolaiž spārnu, kas atrodas vistas pusē. Gailis dejo tik ilgi, līdz vista atsaucas aicinājumam, tad gailis uzkāpj vistai uz muguras un sapārojas.[21]

Olas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mājas vista atšķirībā no daudziem citiem putniem olas spēj dēt visu gadu. Vienas dienas laikā tā izdēj tikai 1 olu, bet tā nedēj katru dienu.[5] Vista dēj olas arī tad, ja barā nav neviena gaiļa. Šādas olas nav apaugļotas, un no tām nevar izšķilties cāļi. Dažādu šķirņu vistām ir dažādu krāsu olas, sākot no baltām un brūnām līdz pat zilām, zaļām un sārtām olām.[14] Sārtās olas dēj Arakaunas šķirnes vistas no Dienvidāzijas. Dažādas šķirnes dēj dažādu olu skaitu gadā. Gaļas vistas izdēj apmēram 2 reizes mazāk olu kā dējējvistas. Pirms 100 gadiem vistas arī dēja mazāk, kā mūsdienu dējējvistas. Piemēram, 1925. gadā vistas izdēja vidēji 100 olas gadā, bet 1979. gadā tika uzstādīts rekords – 371 ola 364 dienās. Mūsdienu dējējvista gadā vidēji izdēj 300 olas.[14] Kad vista sasniedz 20 nedēļu vecumu, tā sāk dēt olas.[5] Reizēm vienā olā ir vairāki olu dzeltenumi. Datētais rekords ir 9 dzeltenumi vienā olā.[14] Jaunās vistas salīdzinot ar vecajām vistām dēj mazas olas, bet biežāk, un, jo vecāka vista, jo tā dēj lielākas olas, bet retāk. Vidēji viena vistas ola sver 63—65 g, vieglākās sver 35 gramus, smagākās 80 gramu, olas garums vidēji ir ap 6 cm.[5]

Perēšana un cālēnu šķilšanās

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vienu dienu vecs cālēns
Zīda vista ar cālēnu
Olu inkubators

Dabīgos apstākļos savvaļas vistas sadēj ligzdu pilnu ar olām, un pēc tam visas olas izperē. Daudzas mājas vistas arī vienā brīdī pārtrauc dēt olas un sēžas tās perēt. Inkubācijas periods ilgst 21 dienu.[14] Lai arī olas netiek izdētas vienā dienā, cālēna attīstība olā sākas tikai tad, kad vista tās sāk perēt. Tādēļ cālēni izšķiļas apmēram vienā laikā, vienas vai divu dienu laikā. Lai vistu nestimulētu perēt, olas visu laiku ir jāaizvāc prom, vai, lai stimulētu perēšanu, ligzdā jāievieto vairākas mākslīgās olas. Ja kāda vista nolēmusi perēt, bet saimnieki nevēlas cālēnus, vista uz dažām dienām jāieliek būtrī ar metāla sieta grīdu. Pilna ligzda vistas izpratnē ir apmēram 12 olas. Perētājvista silda olas un skaļi protestē, ja to traucē. Tā reti pamet ligzdu, lai paēstu, padzertu vai nomazgātos smilšu vanniņā. Perēšanas laikā olām ir nemainīga temperatūra un mitrums. Perēšanas laikā vista katru olu ligzdā apgroza vidēji 50 reizes dienā. Tas nepieciešams, lai piedzimtu vesels cālis.[14]

Pirms izšķilšanās vista var dzirdēt cālēnu čiepstēšanu olā. Tā maigi pieklauvē pie čaumalas, lai rosinātu cālēnus pārsist čaumalu no iekšpuses. Šķiļoties cālēns vispirms izlauž nelielu elpošanas caurumiņu, parasti tas ir olas smailajā galā. Tad cālēns nedaudz atpūšas, uzsūcot pēdējo olas dzeltenumu. Tad cālēns izlauž lielāku caurumu un izrāpjas no olas. Tas ir slapjš, bet drīz vien ligzdas siltumā izžūst un kļūst pūkains.

Perētājvista parasti nepamet ligzdu apmēram 2 dienas pēc tam, kad pirmais cālēns ir izšķīlies. Pirmajās dienās cālēni iztiek ar dzeltenuma barības vielām, kas uzsūktas caur ādu īsi pirms izšķilšanās. Ja no kādas olas šo 2 dienu laikā neizšķiļas cālēns, vista zaudē par to interesi un ligzdu pamet. Vista ir bezbailīga mamma un rūpīgi sargā savus cālēnus. Tā tos silda zem spārniem un pirmās naktis atgriežas gulēt ligzdā. Tā ierāda cālēniem, kur meklēt barību, kur ūdeni. Ar skaļiem klukstieniem vista sasauc cālīšus, ja atrod kaut ko ēdamu. Par cālēniem vista rūpējas vairākas nedēļas, līdz pakāpeniski zaudē par tiem interesi un sāk atkal dēt olas.

Moderno šķirņu vistas reti sāk perēt, un tās, kas sākušas perēt ļoti bieži nepabeidz perēšanu. Ir šķirnes, kuru vistas ir labas perētājas, piemēram, zīda vista, Brama vista vai Kohinhinas vista. Reizēm vistu olu perēšanu uztic pīlei.

Mākslīgā inkubācija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mūsdienās vistu fermās cāļus inkubē mākslīgi speciālās mašīnās, kuras sauc par inkubatoriem. Inkubators nodrošina pareizu vidi cāļu attīstībai. Inkubators automātiski regulē temperatūru un mitrumu.[22] Optimālā temperatūra, lai olā attīstītos cālēni, ir 37,5 °C. Pēdējās 3 dienās relatīvais mitrums ir jāpaceļ līdz 70%, lai olas membrāna neizžūtu pēc tam, kad cālēns olu ir pārplēsis. Pirmajās 18 dienās mitrums ir zemāks. Arī olu novietojums inkubatorā ietekmē cāļu izšķilšanos. Vislabākie rezultāti tiek sasniegti, ja olas inkubatora plauktiņos ir ievietotas ar smailo galu uz leju, un pēc tam tās tiek grozītas, vismaz 3 reizes dienā. Tikai pēdējās trijās dienās olas vairs negroza. Ja ola netiek grozīta, embrijs var pielipt pie membrānas un attīstīties ar fiziskiem defektiem. Inkubatora ventilācijai arī ir liela nozīmē, jo olas ir jāapgādā ar svaigu gaisu. Jo olas ir bijušas ilgāk inkubētas, jo vairāk skābekļa tām vajag.

Lielajos rūpnieciskajos inkubatoros var ievietot vairākus 10 000 olu. Visi procesi šādās mašīnās ir automatizēti. Mājas apstākļu inkubatori var būt paredzēti 6—75 olām.

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Firefly Encyclopedia of Birds, Ed. Perrins, Christopher. Buffalo, N.Y.: Firefly Books, Ltd., 2003.
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 «Vistu audzēšana». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 27. decembrī. Skatīts: 2010. gada 26. novembrī.
  3. ↑ 3,0 3,1 «"Krūpiņi" - Latvijas pundurvistas». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2010. gada 26. novembrī.
  4. ↑ Latvijas Dabas muzejā izstāde 'Varavīksnes putni'
  5. ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 «Kas jāzina par olām». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 18. decembrī. Skatīts: 2010. gada 26. novembrī.
  6. ↑ Sherman, David M. (2002). Tending Animals in the Global Village. Blackwell Publishing. 46. ISBN 0-683-18051-7.
  7. ↑ 7,0 7,1 CHOF : The Cambridge History of Food, 2000, Cambridge University Press, vol.1, pp496-499
  8. ↑ Maguelonne Toussaint-Samat, (Anthea Bell, translator) The History of Food, Ch. 11 "The History of Poultry", revised ed. 2009, p. 306.
  9. ↑ Howard Carter, "An Ostracon Depicting a Red Jungle-Fowl (The Earliest Known Drawing of the Domestic Cock)" The Journal of Egyptian Archaeology, 9.1/2 (April 1923), pp. 1-4.
  10. ↑ CHOF, p496, citing West & Zhou, 1988
  11. ↑ CHOF, p496, citing Zeuner 1963, Crawford 1984
  12. ↑ International Chicken Polymorphism Map Consortium (GK Wong et. al.) 2004. Nature 432, 717-722| doi:10.1038/nature03156
  13. ↑ «Identification of the Yellow Skin Gene Reveals a Hybrid Origin of the Domestic Chicken». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 25. maijā. Skatīts: 2010. gada 26. novembrī.
  14. ↑ 14,0 14,1 14,2 14,3 14,4 14,5 14,6 14,7 14,8 «Putnu fabrika "Ķekava": Interesanti fakti». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 31. decembrī. Skatīts: 2010. gada 26. novembrī.
  15. ↑ Zinātnieki atklājuši, ka vistas cēlušās no tiranozauriem
  16. ↑ 16,0 16,1 Putnu dārzs[novecojusi saite]
  17. ↑ Scientists Find Chickens Retain Ancient Ability to Grow Teeth
  18. ↑ Introducing new hens to a flock
  19. ↑ «Info. on Chicken Care». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 6. decembrī. Skatīts: 2010. gada 25. novembrī.
  20. ↑ «Chicken FAQ». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 16. septembrī. Skatīts: 2010. gada 25. novembrī.
  21. ↑ Grandin, Temple; Johnson, Catherine (2005). [69-71 Animals in Translation]. New York, New York: Scribner. ISBN 0-7432-4769-8. 69-71.
  22. ↑ Artificial Incubation

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Mīluļi
Mājlopi
Mājputni
Posmkāji
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Mājas_vista&oldid=4163195"