Slavonija

Slavonija (horvātu: Slavonija) ir viens no četriem Horvātijas vēsturiskajiem novadiem (kopā ar Dalmāciju, Centrālo Horvātiju un Istru). Tā aizņem valsts austrumu daļu un aptuveni atbilst piecām Horvātijas župānijām: Brodas-Posavinas, Osijekas-Baranjas, Požegas-Slavonskas, Viroviticas-Podravinas un Vukovaras-Srijemas župānijas. Slavonijas župānijas aizņem 12 556 kvadrātkilometrus jeb 22,2 % no Horvātijas teritorijas, un tajos dzīvo 806 192 jeb 18,8 % Horvātijas iedzīvotāju. Lielākās novada pilsētas ir Osijeka, Slavonski Broda un Vinkovci.

Slavonija atrodas Vidusdonavas zemienē, ko lielā mērā ierobežo Donava, Drava un Sava. Rietumos novadu veido Savas un Dravas ielejas un kalni ap Požegas ieleju, bet austrumos — līdzenumi. Slavonijā ir mēreni kontinentāls klimats ar salīdzinoši nelielu nokrišņu daudzumu.

Pēc Rietumromas impērijas sabrukuma, kas mūsdienu Slavonijas teritorijā valdīja līdz 5. gadsimtam, šo teritoriju pirms avāru un slāvu ierašanās, kontrolēja ostgoti un langobardi. Slāvi 7. gadsimtā nodibināja Lejaspanonijas kņazisti. Vēlāk tā tika iekļauta Horvātijas karalistē, bet pēc tās sabrukuma karaliste tika pārvaldīta personālūnijā ar Ungārijas Karalisti.

12. gadsimtā tā kļuva par daļu no Ungārijas kroņa zemēm. Osmaņi Slavoniju iekaroja no 1536. līdz 1552. gadam. Pēc Lielā turku kara, ar Karlovicas līgumu, Slavonija 1699. gadā tika nodota Hābsburgiem. Pēc 1867. gada Austroungārijas kompromisa Slavonija kļuva par daļu no Ungārijas Karalistes, bet gadu vēlāk — par daļu no Horvātijas-Slavonijas karalistes. Kad 1918. gadā Austroungārija izjuka, Slavonija kļuva par daļu no īslaicīgi pastāvējušās Slovēņu, horvātu un serbu valsts, kas savukārt kļuva par daļu no Serbu, horvātu un slovēņu karalistes, vēlāk pārdēvētas par Dienvidslāviju. Horvātijas kara laikā Slavonijā notika sīvas kaujas, tostarp 1991. gada Vukovaras kauja.