Pāriet uz saturu

Savienības armija

Vikipēdijas lapa
Savienības armija
ASV karogs no 1863. gada līdz 1865. gadam (35 štati/zvaigznes)
Valstis ASV
Tips Armija
Lielums 2 128 948 (700 000 augstākajā punktā)
Daļa no ASV kara departaments
Colors      Tumši zils
March “Republikas kara himna"
Komandieri
Armijas virspavēlnieks ASV prezidents Abrahams Linkolns (1861–1865)
Prezidents Endrū Džonsons (1865)
Komandējošais ģenerālis Ģenerālmajors Vinfīlds Skots (1841–1861)
Ģm Džordžs Maklelans (1861–1862)
Ģm Henrijs Haleks (1862–1864)
Aģ Uliss Grānts (1864–1869)[1]

Savienības armija (arī Federālā armija, Ziemeļu armija) ir militārs formējums, kas cīnījās par Savienības saglabāšanu Amerikas pilsoņu kara laikā no 1861. līdz 1865. gadam. Savienības armija sastāvēja no pastāvīgās Amerikas Savienoto Valstu regulārās armijas, taču to vēl vairāk nocietināja, papildināja un nostiprināja daudzas pagaidu brīvprātīgo vienības, kā arī tie, kas tika iesaukti dienestā uz militārā iesaukuma principa. Šajā nežēlīgajā konfliktā Savienības armija cīnījās un galu galā triumfēja pār Konfederācijas štatu armiju.

Kara laikā Savienības armijā tika iesaukti 2 128 948 vīri,[2] tostarp 178 895 afroamerikāņu karavīri; 25% no baltajiem vīriešiem, kas dienēja, bija imigranti, un vēl 25% bija pirmās paaudzes amerikāņi.[3] No šiem karavīriem 596 670 tika nogalināti, ievainoti vai pazuda bez vēsts.[4] Sākotnējais iesaukums bija tikai trīs mēneši, pēc tam daudzi no šiem vīriešiem izvēlējās atkārtoti pieteikties uz vēl trīs gadiem.

Armijas organizācija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Savienības armija sastāvēja no dažādām vienībām (vienībām), kuras parasti tika organizētas ģeogrāfiski:

  • Divīzijas (piemēram: Misisipi militārā divīzija, vidējā militārā divīzija)
  • Departamenti (piemēram, Tenesī departaments, Kamberlendas departaments, Klusā okeāna departaments, Jaunanglijas departaments)
  • Apgabali (piemēram: Kairas apgabals, Austrumtenesijas apgabals)
  • Armijas (komandieri galvenokārt bija ģenerāļi)
    • Kamberlendas armija (Army of the Cumberland)
    • Džordžijas armija (Army of the Georgia)
    • Līča armija (Army of the Gulf)
    • Džeimsa armija (Army of the James)
    • Misisipi armija (Army of the Mississippi)
    • Ohaio armija (Army of the Ohio)
    • Potomakas armija (Army of the Potomac)
    • Šenando savienības armija (Union Army of the Shenandoah)
    • Tenesī armija (Army of Tenneessee)
    • Virdžīnijas armija (Army of Virginia)

Armijas komandieri

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Savienības armijas komandieri (vēlāk saukti par armijas štāba priekšniekiem) bija:

Laika posmā no 1862. gada 11. marta līdz 23. jūlijam prezidents Abrahams Linkolns vadīja tieši kopā ar ASV kara ministru Edvīnu Stentonu un neoficiālo Kara padomi, kas tika izveidota 1862. gada 17. martā. Padomē ietilpa augsta ranga virsnieki.

Pēdējais no Savienības armijas komandieriem bija Uliss Grānts, kurš bija pazīstams kā totāla kara piekritējs, liedzot ienaidniekam piekļuvi resursiem, kas nepieciešami, lai turpinātu karadarbību, Savienības armijas virzības laikā masveidā iznīcinot rūpnīcas un fermas.

Taktiskā organizācija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Amerikas Savienoto Valstu armijas militārā organizācija balstījās uz Eiropā attīstītajām tradīcijām, pulks bija vervēšanas, apmācības un manevrēšanas pamats. Tomēr dažādu iemeslu dēļ var būt lielas atšķirības faktisko karavīru skaitā, kas organizēti pat viena veida vienībās. Savu lomu spēlēja izmaiņas vienību struktūrā kara laikā, pastāvīgo un brīvprātīgo vienību organizatorisko principu kontrasti un pat vienkārša nepareiza nosaukumu piešķiršana. Tā, piemēram, salīdzinot divus kājnieku pulkus ar pilnu pilnvaroto spēku, vienā varētu būt divreiz vairāk karavīru nekā otrā. Turklāt pat tad, ja vienības bija līdzvērtīga lieluma, to faktiskā efektivitāte lielā mērā bija atkarīga no apmācības, vadības, aprīkojuma un citiem faktoriem.[5]

Nosaukums Komandieris Apakšvienības Karavīri Piezīmes
Savienības armijas taktiskā organizācija[6]
Korpuss Ģenerālmajors 2—6 divīzijas 36 000 Vidēji trīs divīzijas, iekļāva īpašu artilērijas brigādi pēc 1863. gada. Skatiet arī Kavalērijas korpuss.
Divīzija Ģenerālmajors 2—6 brigādes 12 000 Vidēji trīs brigādes kājnieku divīzijām, divas brigādes kavalērijai. Iekļauts arī pievienotās artilērijas baterijas līdz 1863. gadam.
Brigāde Brigādes ģenerālis 2—12 pulki 4000 Vidēji četri pulki gan kājniekiem, gan kavalērijai. Artilērijas brigādes sastāvēja no četrām līdz sešām baterijām.
Pulks Pulkvedis 10 rotas 1000 Faktiskais lielums varētu atšķirties, jo kaujas zaudējumi samazināja pulku līdz vairākiem simtiem karavīru vai mazāk. Artilērijas pulki sastāvēja no divpadsmit baterijām, bet bija tikai administratīvas vienības.
Bataljons Majors Dažādi Dažādi Ar dažiem izņēmumiem bataljons var attiekties uz jebkurām divām vai vairākām pulka rotām vai ja pulks sastāvēja no četrām līdz astoņām rotām.
Rota Kapteinis 2 vadi 100 Kavalērijas ekvivalents, ko dēvē par vienību. Artilērijas ekvivalents, ko dēvē par bateriju, satur četras līdz sešas artilērijas vienības.

Armijas personālsastāvs

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilsoņu kara laikā lielākā daļa karavīru, kas cīnījās, lai saglabātu Savienību, bija brīvprātīgo vienībās. Pirmskara regulārajā armijā bija aptuveni 16 400 karavīru, bet līdz beigām, kamēr Savienības armija bija pieaugusi līdz vairāk nekā miljonam karavīru, regulārā personāla skaits joprojām bija aptuveni 21 699 karavīru, no kuriem vairāki tūkstoši dienēja brīvprātīgo spēkos. Kara laikā regulārajai armijai kopumā tika izsniegti tikai 62 000 dienesta pieteikumu, jo lielākā daļa jauno karavīru deva priekšroku Brīvprātīgo dienestam.

Vēl pirms Pilsoņu kara Amerikas sabiedrībai bija vispārēji negatīvs viedoklis par valsts bruņotajiem spēkiem, kas bija saistīts ar Džefersona ideālu, kas uzskatīja pastāvīgās armijas par draudu demokrātijai un tā vietā novērtēja "pilsoņu karavīru" kā tādu, kas vairāk atbilst amerikāņu ideāliem -vienlīdzība un skarbs individuālisms.[7] Pilsoņu kara laikā šī attieksme nemainījās, un pēc tam daudzi Savienības uzvaru piedēvēja brīvprātīgajiem, nevis regulārās armijas nodrošinātajam vadības un personāla darbam. Savukārt regulārās armijas virsnieki nicināja miliciju un uzskatīja, ka tiem ir apšaubāma vērtība. Komentētāji, piemēram, Emorijs Aptons, vēlāk apgalvoja, ka paļaušanās uz brīvprātīgajiem kaujiniekiem valsts aizsardzībā izraisīja konflikta pagarināšanos un tā sadārdzināšanos gan naudas, gan zaudēto dzīvību ziņā.

Starp slavenākajiem armijas lauka komandieriem bija Nataniels Laions (pirmais Savienības ģenerālis, kurš kara laikā tika nogalināts kaujā), Viljams Rouzrenss, Džordžs Henrijs Tomass un Viljams Šērmens. Citi, ar mazāku kompetenci, bija Bendžamins F. Batlers.

Dienvidu unionisti

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dienvidnieki, kuri Pilsoņu kara laikā bija pret konfederāciju, bija pazīstami kā Dienvidu unionisti. Viņus sauca arī par Savienības lojālistiem vai Linkolna lojālistiem. Vienpadsmit konfederācijas štatos tādos štatos kā Tenesī (īpaši Austrumtenesī), Virdžīnijā (kurā tajā laikā ietilpa Rietumvirdžīnija) un Ziemeļkarolīnā dzīvoja vislielākais unionistu skaits. Daudzos Dienvidu Apalaču apgabalos arī bija Savienību atbalstošs noskaņojums. Apmēram 100 000 vīru, kas dzīvoja konfederācijas kontrolētajos štatos, dienēja Savienības armijā vai savienības partizānu grupās. Lai gan dienvidu unionisti nāca no visām sabiedrības šķirām, lielākā daļa sociālā, kultūras un ekonomiskā ziņā atšķīrās no reģionā dominējošās pirmskara plantatoru klases.[8]

Armijas etniskais sastāvs

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vietējie baltie amerikāņi veidoja aptuveni divas trešdaļas Savienības armijas karavīru sastāva, un pārējo daļu veidoja daudzas dažādas etniskās grupas, tostarp liels skaits imigrantu. Apmēram 25% balto vīriešu, kas dienēja Savienības armijā, bija dzimuši ārpus Amerikas.[3] Vislielāko imigrācijas pieplūduma līmeni ASV piedzīvoja 1850. gados, un lielākā daļa šo cilvēku pārcēlās uz ziemeļaustrumu štatiem.

Starp šiem imigrantiem vācieši veidoja lielāko grupu ar miljonu ieceļotāju no 1850. līdz 1860. gadam, no kuriem daudzi bija četrdesmit astoņi. Tajā pašā laika posmā ieradās gandrīz tikpat daudz īru imigrantu.[9] Imigrantu karavīri bija vieni no entuziastiskākajiem Savienības armijā ne tikai no vēlmes palīdzēt glābt viņus pieņēmušo valsti, bet arī apliecināt savu patriotismu pret to.[10] Lai palīdzētu nostiprināt imigrantu entuziasmu un lojalitāti Savienībai, no šīm kopienām armijā tika iecelti vairāki ģenerāļi, tostarp Francs Sigels un Maikls Korkorans.

Savienības armijas etniskais sastāvs[11]
Skaits Izcelsme
1 400 000 Baltie amerikāņi
216 000 vācieši/vācu izcelsmes amerikāņi[12]
210 000 Afroamerikāņi
150 000 Īri[13][14]
18 000 — 50 000 kanādiešu izcelsmes amerikāņi[a]
50 000 angļi
49 000 Citi (Skandināvi, Itāļi, Ebreji, Meksikāņi, Poļi, Amerikas indiāņi)
40 000 Franči/Frankokanādieši
  1. ↑ Alternatīvās aplēses liecina, ka rekrūšu skaits ir daudz mazāks.[15][16]

Daudzi imigrantu karavīri izveidoja savus etniskos pulkus, piemēram, Īru brigādi, tostarp 69. Ņujorkas, 63. Ņujorkas, 88. Ņujorkas, 28. Masačūsetsas, 116. Pensilvānijas pulkus; Šveices strēlnieki (15. Misūri pulks); The Gardes de Lafayette (55. Ņujorkas pulks); Garibaldi gvarde (Ņujorkas 39. pulks); Martinesa milicija (1. Ņūmeksikas pulks); poļu leģions (58. Ņujorkas pulks); vācu reindžeri; Sigela strēlnieki (52. Ņujorkas pulks, vēlāk 7.); Cameron Highlanders (79. Ņujorkas brīvprātīgo kājnieku pulks); un Skandināvijas pulks (15. Viskonsinas pulks).[10] Bet lielākoties ārzemēs dzimušie karavīri bija izkaisīti kā atsevišķi pa vienībām.

Virsnieku dienesta pakāpes un zīmotnes

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1861—1864[17]
Ģenerālmajors
Armijas komandējošais 		Ģenerālmajors Brigādes ģenerālis Pulkvedis Pulkvežleitnants Majors Kapteinis Pirmais leitnants Otrais leitnants
1864—1866[18]
Ģenerālleitnants Ģenerālmajors Brigādes ģenerālis Pulkvedis Pulkvežleitnants Majors Kapteinis Pirmais leitnants Otrais leitnants

Zemāko apakšvirsnieku un karavīru dienesta pakāpes un zīmotnes

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Enlisted Rank Structure
Seržants-majors Kvartermeistars seržants Ordinētais seržants Pirmais seržants Seržants Kaprālis Muzikants Ierindnieks
zīmotnes nebija zīmotnes nebija

Dezertēšana un rekrutēšanas nemieri

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dezertēšana bija liela problēma abām karojošajām pusēm pusēm. Ikdienas kara grūtības, piespiedu marši, slāpes, smacējošs karstums, slimības, atalgojuma kavēšanās, rūpes par ģimeni, nepacietība aizmugures dienesta vienmuļībā un bezjēdzībā, panika kaujas priekšvakarā, kara noguruma sajūta, uzticības trūkums komandieriem un bailes no sakāves (īpaši Savienības armijas sākuma gados), tas viss pazemināja Savienības armijas morāli un palielināja dezertēšanu.[19]

Nemiernieki uzbrūk ēkai 1863. gada Ņujorkas nemieru laikā

1861. un 1862. gadā karš Savienības armijai gāja slikti, un pēc dažiem avotiem notika pat 180 000 dezertēšanas gadījumu. 1863. un 1864. gadā, rūgtākajos divos kara gados, Savienības armija katru dienu cieta vairāk nekā 200 dezertēšanas gadījumus, kopā 150 000 dezertēšanas šajos divos gados. Tādējādi kopējais Savienības armijas dezertēšanas skaits četros kara gados ir gandrīz 350 000 militārpersonu. Izmantojot šos skaitļus, 15% Savienības karavīru kara laikā dezertēja. Oficiālie skaitļi liecina, ka Savienības armijas dezertieru skaits visā karā ir 200 000 jeb aptuveni 8% Savienības armijas karavīru. Tā kā dezertēšana tiek definēta kā patvarīga vienības pamešana uz 30 vai vairāk dienām un daži karavīri atgriezās šajā laika periodā, kā arī daži dezertieri tiek apzīmēti kā pazuduši karadarbībā vai otrādi, precīzu skaitu ir grūti noteikt. Daudzi vēsturnieki lēš, ka Savienības armijas "īstais" dezertēšanas līmenis ir no 9 līdz 12%.[20] Apmēram 1 no 3 dezertieriem atgriezās savos pulkos vai nu brīvprātīgi, vai pēc arestēšanas un atsūtīšanas atpakaļ. Daudzi dezertieri bija profesionāli "samaksas lēcēji", kuri iesaistījās armijā, lai savāktu naudas prēmiju un pēc tam dezertētu, lai darītu to pašu citā vienībā. Ja netiks pieķerts un sodīts ar nāvi, šis noziegums varēja ienest labu naudiņu.[21]

Īru imigranti bija galvenie dalībnieki slavenajos 1863. gada "Ņujorkas rekrutēšanas nemieros".[22] Demokrātu politiķu mudinātās retorikas uzbudināti,[23] īri pirms kara sākuma bija izrādījuši vislielāko atbalstu dienvidu mērķiem un ilgu laiku iebilda pret abolicionismu un brīvajiem melnādainajiem iedzīvotājiem, uzskatot tos par konkurenci par darbavietām un vainojot tos par algu samazināšanu. Apgalvojot, ka karš bija tikai augstākās klases abolicionistu karš, lai atbrīvotu vergus, kuri varētu pārcelties uz ziemeļiem un konkurēt par darbu un mājokli, nabadzīgākās klases neatbalstīja projektu, īpaši tādu, no kura bagātāks cilvēks varētu iegādāties atbrīvojumu no dienesta armijā. Nabagie izveidoja klubus, kas saviem nelaimīgajiem biedriem iepirka atbrīvojumus no dienesta. Rekrutēšanas likuma rezultātā vairākās ziemeļu pilsētās sākās nemieri, no kuriem vissmagāk cieta Ņujorka. 1863. gada vasarā nemieros, kuros galvenokārt bija īru imigranti, bet vissmagākā vardarbība notika jūlijā Getisburgas kaujas laikā. Pūlis aizdedzināja afroamerikāņu baznīcas un krāsaino bāreņu patvertnes, kā arī ievērojamu protestantu abolicionistu mājas. Tiek ziņots, ka strādnieki, izšaujot divus Gatlinga ieročus, pūli atvairīja no savienību atbalstošā laikraksta New York Tribune birojiem. Galvenie nemieru upuri bija afroamerikāņi un verdzības apkarošanas kustības aktīvisti. Vēl pirms uzvaras Getisburgā valdība varēja pilsētā iesūtīt Savienības armiju; un dažām vienībām nācās atklāt uguni, lai apspiestu vardarbību un apturētu nemierniekus. Tiek lēsts, ka upuru skaits sasniedza 1000 nogalināto vai ievainoto.[24] Vidusrietumu lauku rajonos un Pensilvānijas ogļu reģionos arī notika daži nelieli rekrutēšanas nemieri.[25]

Galerija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Savienības armijas ierindnieka formastērpa ilustrācija
    Savienības armijas ierindnieka formastērpa ilustrācija
  • 3. Masačūsetsas smagās artilērijas pulka virsnieki, kas aizstāv valsts galvaspilsētu Vašingtonu, D.C. 1865. gadā, pilsoņu kara pēdējā gadā
    3. Masačūsetsas smagās artilērijas pulka virsnieki, kas aizstāv valsts galvaspilsētu Vašingtonu, D.C. 1865. gadā, pilsoņu kara pēdējā gadā
  • Savienības karavīri 1863. gadā
    Savienības karavīri 1863. gadā
  • Savienības karavīru uniformas
    Savienības karavīru uniformas
  • Ģenerālis Uliss Grants.
    Ģenerālis Uliss Grants.
  • Afroamerikāņu savienības karavīra portrets Bentonas kazarmās.
    Afroamerikāņu savienības karavīra portrets Bentonas kazarmās.

Skatīt arī

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces un piezīmes

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Pēc Amerikas pilsoņu kara beigām Grants palika ASV armijas komandieris līdz 1869. gada 4. martam, kad viņš atkāpās no amata, lai dotu zvērestu kā astoņpadsmitais Amerikas Savienoto Valstu prezidents.
  2. ↑ «Civil War Facts». American Battlefield Trust. 2011. gada 16. aug.
  3. ↑ 3,0 3,1 McPherson, James M. What They Fought For, 1861—1865. Baton Rouge: Louisiana State University Press, 1994. ISBN 978-0-8071-1904-4.
  4. ↑ «Civil War Casualties». American Battlefield Trust. 2012. gada 16. nov.
  5. ↑ Eicher, John H., and David J. Eicher. Civil War High Commands. Stanford, CA: Stanford University Press, 2001. ISBN 0-8047-3641-3.
  6. ↑ «Civil War Army Organization and Rank». North Carolina Museum of History. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 18. jūlijā. Skatīts: 2021. gada 6. augusts.
  7. ↑ Shrader, C. R., Newell, C. R. (2011). Of Duty Well and Faithfully Done: A History of the Regular Army in the Civil War. University of Nebraska, 2011. ISBN 978-0-8032-1910-6.
  8. ↑ Scott, E. Carele. Southerner vs. Southerner: Union Supporters Below the Mason-Dixon Line. Warfare History Network. Retrieved August 1, 2022.
  9. ↑ Germans in the Civil War: The Letters They Wrote Home. (2009). United States: University of North Carolina Press. p. 2
  10. ↑ 10,0 10,1 Axelrod, A. (2017). Armies South, Armies North. United States: Lyons Press. p. 72-73
  11. ↑ Matt Stanley. «The Cosmopolitanism of the Union Army: What Did It Mean?». Emerging Civil War, 2016. gada 8. aprīlis. Skatīts: 2022. gada 9. decembris.
  12. ↑ Dean. B Mahin. The Blessed Peace of Freedom: Europeans in Civil War America. Potomac Books, 2002. 15. lpp. ISBN 9781574884845.
  13. ↑ Dean. B Mahin. The Blessed Peace of Freedom: Europeans in Civil War America. Potomac Books, 2002. 21. lpp. ISBN 9781574884845.
  14. ↑ Susannah J. Ural. Civil War Citizens: Race, Ethnicity, and Identity in America's Bloodiest Conflict. NYU Press, 2010. 100. lpp. ISBN 9780814785706.
  15. ↑ Reid, R. M. (2014). African Canadians in Union Blue: Volunteering for the Cause in the Civil War. Canada: UBC Press. p. 229
  16. ↑ Winks, R. W. (1998). Civil War Years: Canada and the United States. Ukraine: McGill-Queen's University Press. p. 179-185
  17. ↑ Adjutant General's Office. Regulations for the Uniform and Dress of the Army of the United States 1861. Washington : George W. Bowman, Public Printer, 1861. gada 13. marts. 12–13. lpp. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 15. februāris. Skatīts: 2022. gada 9. decembris.
  18. ↑ Harry Searles. «General Orders, No. 87 (U.S. War Department)». americanhistorycentral.com. Skatīts: 2022. gada 26. decembris.
  19. ↑ Chris Walsh, "'Cowardice Weakness or Infirmity, Whichever It May Be Termed': A Shadow History of the Civil War." Civil War History (2013) 59#4 pages: 492—526.Online
  20. ↑ "Desertion (Confederate) during the Civil War". encyclopediavirginia.org. Retrieved October 13, 2017.
  21. ↑ Shannon Smith Bennett, "Draft Resistance and Rioting." in Maggi M. Morehouse and Zoe Trodd, eds., Civil War America: A Social and Cultural History with Primary Sources (2013) ch 1
  22. ↑ Adrian Cook, The armies of the streets: the New York City draft riots of 1863 (1974).
  23. ↑ McPherson, James M. (1996). Drawn with the Sword: Reflections on the American Civil War. New York: Oxford University Press, Inc. pp. 91—92. ISBN 978-0-19-509679-8. Nemiernieki pārsvarā bija īru katoļu imigranti un viņu bērni. Viņi galvenokārt uzbruka Ņujorkas melnādaino iedzīvotāju pārstāvjiem. Jau gadu demokrātu līderi saviem īru izcelsmes amerikāņu vēlētājiem stāstīja, ka ļaunie “melnie republikāņi” karo, lai atbrīvotu vergus, kas nāks uz ziemeļiem un atņems īru strādnieku darbu. Melno ostas strādnieku izmantošana kā streiklaužu nesenajā Īrijas doku strādnieku streikā padarīja šo apsūdzību ticamu. Izredzes tikt iesauktiem cīņā par vergu atbrīvošanu padarīja īrus vēl uzņēmīgākus pret demogoģisko politiķu retoriku.
  24. ↑ Iver Bernstein, The New York City Draft Riots: Their Significance for American Society and Politics in the Age of the Civil War (1990)
  25. ↑ Kenneth H. Wheeler, "Local Autonomy and Civil War Draft Resistance: Holmes County, Ohio." Civil War History. v.45#2 1999. pages 147+ online edition

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Savienības_armija&oldid=4116759"