Saljut-1
| Saljut-1 Салют-1 | |||||
 Saljut ar kosmosa kuģi Sojuz | |||||
| KA veids | Orbitālā stacija | ||||
| Organizācija: |  PSRS | ||||
| Starts | 19.04.1971. 01:40:00 UTC | ||||
| Starta vieta | Baikonura, PSRS 81 / 24 | ||||
| Nesējraķete | Proton-K | ||||
| Beigu datums | 11.10.1971. | ||||
| NSSDC ID | 1971-032A | ||||
| SCN | 05160 | ||||
| Masa | 18 425 kg | ||||
| Orbītas elementi | |||||
|---|---|---|---|---|---|
| Centr. ķermenis | Zeme | ||||
| Orbītas veids | LEO | ||||
| Programma Saljut | |||||
| |||||
Saljut-1 (krievu: Салют-1) jeb DOS-1 bija PSRS DOS sērijas orbitālā stacija, pirmā kosmiskā stacija pasaulē. Tās paziņotais mērķis bija pārbaudīt orbitālās stacijas sistēmu elementus un veikt zinātniskus pētījumus un eksperimentus. Stacijā varēja uzturēties trīs cilvēku apkalpe.
Stacija orbītā tika palaista 1971. gada 19. aprīlī. To apmeklēja kosmosa kuģi Sojuz-10 un Sojuz-11. Pirmajam kuģim neizdevās saslēgties ar Saljut-1. Sojuz-11 veiksmīgi saslēdzāas, un tā apkalpe stacijā pavadīja 23 dienas, bet, atgriežoties uz zemes, nolaižamais aparāts priekšlaicīgi dehermetizējās un apkalpe gāja bojā. Stacija 1971. gada 11. oktobrī tika novadīta no orbītas, kosmosā pavadot 175 dienas.
Priekšvēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1960. gadu vidū Čelomeja konstruktoru birojs sāka izstrādāt militārās nozīmes staciju kā atbildi uz ASV plānoto militāro orbitālo staciju Manned Orbiting Laboratory. Darbs pie Almaz projekta tomēr ritēja lēni, radās aizkave ar dzīvības nodrošināšanas sistēmām un dzinējiekārtām.
Pēc tam, kad kļuva zināms, ka NASA strādā pie civilās orbitālās stacijas Orbital Workshop (vēlāk zināma kā Skylab), Konstantīns Feoktistovs, kas strādāja konstruktoru birojā OKB-1, ierosināja Čelomeja KB stacijai uzstādīt sistēmas un agregātus no kosmosa kuģa Sojuz, tādējādi PSRS pirmajai pasaulē izdotos izveidot orbitālo staciju. Ideju atbalstīja PSKP CK politbirojs, un vairāki nepabeigtie stacijas korpusi no Čelomeja KB tika nodoti OKB-1.[1] Vladimirs Čelomejs vēlāk to nosauca kā "pirātu uzbrukumu viņa salai".
Civilās padomju kosmosa stacijas projekts tika saukts par DOS (no krievu: Долговременная орбитальная станция, "Ilglaicīgā orbitālā stacija").
Stacijai bija plānots piešķirt nosaukumu Zarja ("ausma"), taču neilgi pirms palaišanas vadība attapās, ka līdzīgs nosaukums jau ir Ķīnas mākslīgajam pavadonim (Dong Fang Hong I — "Austrumi sārtojas"). TASS ziņojumā stacija tika saukta par Saljut ("salūts"), lai gan lidoja ar uzrakstu Zarja uz korpusa. Turpmāk Saljut nosaukums tika izmantots arī nākamajām stacijām, to skaitā militārajām Almaz.
Izgatavošana un sagatavošanas startam
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Saljut izgatavošana sākās 1970. gada sākumā. Stacija tika paredzēta vismaz divām pastāvīgām ekspedīcijām. Kosmonautu treniņi Saljut programmai sākās 1970. gada vasarā.
Pēc gandrīz gada stacija tika nosūtīta uz Baikonuras kosmodromu. Vēl bija jāveic atlikusī montāža, un tā tika pabeigta palaišanas centrā. Saljut programmu uzraudzīja Sojuz lidojumu valsts komisijas priekšsēdētājs Kerims Kerimovs.
Starts tika plānots 1971. gada 12. aprīlī, lai tas sakristu ar Vostok-1 Jurija Gagarina lidojuma 10. gadadienu, bet tehniskas problēmas to aizkavēja līdz 19. aprīlim.
Lidojuma gaita
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Saljut tika palaista 1971. gada 19. aprīlī 01:40:00 UTC ar nesējraķeti Proton-K no Baikonuras kosmodroma. Pēc atdalīšanās no raķetes stacija bija orbītā 177 × 211 km 51,6° slīpumā. Pēc Saljut dzinēju iedarbināšanas stacija sasniedza orbītu 200 × 210 km.
Pirmā ekspedīcija uz staciju ar kosmosa kuģi Sojuz-10 startēja 22. aprīlī (apkalpe: Vladimirs Šatalovs, Aleksejs Jeļisejevs, Nikolajs Rukavišņikovs. 24. aprīlī kuģis saslēdzās ar staciju, bet neizdevās abu kosmisko aparātu cieša savienošana, tāpēc apkalpei nespēja iekļūt stacijā. Arī atvienoties kuģim ar pirmo reizi neizdevās. Pēc norādījumiem no zemes pēc 5,5 stundu kopēja lidojuma atvienošanās izdevās, un Sojuz-10 veica nolaišanos.
Nākamā ekspedīcija uz staciju tika nokomplektēta no Sojuz-10 rezerves apkalpes: Georgijs Dobrovoļskis, Vladislavs Volkovs, Viktors Pacajevs. Tā startēja 6. jūnijā ar kuģi Sojuz-11 un 7. jūnijā veiksmīgi saslēdzās ar Saljut. Iekļūstot stacijā, apkalpe atklāja, ka gaiss ir stipri piedūmots; pēc ventilācijas sistēmas remonta kosmonauti nākamo diennakti pavadīja nolaižamajā aparātā, gaidot gaisa atjaunošanos. 22 dienas trīs apkalpes locekļi, neskatoties uz dažām ārkārtas situācijām (stacijā notika vismaz viens ugunsgrēks, ko kosmonauti likvidēja), veiksmīgi izpildīja lidojuma programmu. 29. jūnijā notika atvienošanās no stacijas, un Sojuz sāka nolaišanos. Lielā augstumā retinātā atmosfērā negaidīti notika nolaižamā aparāta dehermetizācija, un apkalpe gāja bojā nolaišanās posmā.
Pēc šīs katastrofas tika apturēti visi kosmiskie lidojumi, kamēr tika modificēts kosmosa kuģis Sojyuz. Stacijai 1971. gada augustā beidzās resursi. Saljut ar saviem dzinējiem periodiski paaugstināja orbītas augstumu, bet 11. oktobrī stacija kontrolēti tika novadīta no orbītas un sadega Zemes atmosfērā. Nesadegušās daļas aptuveni 04:00 UTC nokrita Klusajā okeānā.[2]
Uzbūve
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Orbitālā stacija bija 20 m gara, ar 4 m maksimālo diametru un 99 m³ plašām iekštelpām, tās sausmasa orbītā bija 18 425 kg. Stacija bija sadalīta vairākos nodalījumos, no kuriem trīs bija hermētiski (kopā 100 m³), un divos varēja uzturēties apkalpe.
Saljut-1 atmosfēras gāzes sastāvs bija tuvs Zemes atmosfērai, tika uzturēts normāls spiediens un temperatūra. Oglekļa dioksīds, kas veidojās, kosmonautiem elpojot, tika absorbēts reģeneratīvajās patronās, kas ķīmiskā reakcijā izdalīja skābekli.
Darba nodalījums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Stacijas vidusdaļā bija darba, galvenais nodalījums, kas sastāvēja no maza diametra cilindra (2,9 m diametrā un 3,5 m garumā) un liela diametra cilindra (4,15 m diametrā un 2,7 m garumā). Iekšienē bija rāmja konstrukcija, pie kuras bija piestiprinātas iekārtas un nosegtas ar paneļiem. Rāmja iekšējā daļā, kas šķērsgriezumā veidoja kvadrātu, varēja brīvi pārvietoties apkalpe. Stacijas iekšējie paneļi bija dažādās krāsās (gaiši un tumši pelēka, ābolu zaļa, gaiši dzeltena), lai kosmonautiem palīdzētu orientēties bezsvara stāvoklī.
Mazā diametra cilindrā bija izvietots centrālais stacijas vadības postenis, atpūtas zona, vietas pārtikas uzglabāšanai un pieņemšanai, guļvietas. Lielā diametra cilindrā bija izvietotas zinātniskās iekārtas, sporta trenažieri, dušas iekārta, atsevišķā izolētā nodalījumā — kosmiskā tualete.
Lielā diametra cilindra vidū bija konusa veida nehermētisks zinātniskās aparatūras nodalījums. Tajā bija saules teleskops OST-1 (izstrādāts Krimas astrofizikas observatorijā), rentgena teleskops RT-2, infrasarkanais teleskops spektrometrs ITS-K (izstrādāts FIAN) un cita aparatūra.
Pārejas nodalījums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pārejas nodalījums bija mazā diametra cilindra galā. Tā diametrs bija 2 m, garums ar saslēgšanās mezglu bija 3 m. Starp pārejas un darba nodalījumu bija lūka ar hermētisku vāku. Pārejas nodalījuma priekšējā galā bija pasīvais saslēgšanās mezgls ar hermētisku vāku, lai varētu pāriet uz kosmosa kuģi Sojuz. Nodalījuma ārpusē bija uzstādīti divi negrozāmi Sojuz tipa saules bateriju paneļi, kas palaišanas laikā bija salocīti. Pārejas nodalījumā atradās arī zinātniskās ierīces.
Pārejas nodalījuma īpašā sfēriskā nišā bija uzstādīta Orion-1 kosmiskā observatorija, kas nodrošināja UV spektrometriju ar Mersenna (Mersenne) sistēmas spoguļa teleskopu un Wadsworth sistēmas spektrogrāfu, izmantojot filmu, kas jutīga pret tālo ultravioleto spektru. Teleskopu izgatavoja Bjurakanas observatorijas Kosmisko pētījumu filiālē Grigora Gurzadjana vadībā.
Agregātu nodalījums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Agregātu nodalījums bija piestiprināts pie lielā diametra cilindra aizmugurējā gala. Tajā nevarēja iekļūt apkalpe. Nodalījumā bija izvietota koriģējošā dzinējiekārta ar degvielas tvertnēm, orientācijas sistēmas dzinēji un to degvielas tvertnes. Agregātu nodalījuma sistēmas tika ņemtas no kosmosa kuģi Sojuz, divkārt palielinot degvielas tvertņu tilpumu. Arī šim nodalījumam ārpusē bija saules baterijas.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Краткая история советских космических станций: от «Салюта-1» до «Мира» Глава из книги «Изобретено в СССР: История изобретательской мысли с 1917 по 1991 год» Тима Скоренко
- ↑ David J. Shayler, Rex D. Hall. Soyuz: A Universal Spacecraft. Springer-Praxis Books in Astronomy and Space Sciences. Springer Science+Business Media, 2003. ISBN 1-85233-657-9.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Saljut-1.- The DOS Space Stations Arhivēts 2011. gada 9. jūlijā, Wayback Machine vietnē. zarya.info
- Salyut 1, (2) / DOS 1, 2 Krebs, Gunter D
- Орбитальная станция "Салют-1" (ДОС, 17К) narod.ru
- ОРИОН-1: ОРБИТАЛЬНАЯ ОБСЕРВАТОРИЯ НА ПЕРВОЙ КОСМИЧЕСКОЙ СТАНЦИИ “САЛЮТ” Garni Kosmiskās astronomijas institūta muzejs
- Salyut-1, its origin, flights to it and radio tracking thereof Sven Grahn
