Pilsētvalsts

Pilsētvalsts jeb polisa (grieķu: πόλις (polis) — 'pilsēta') ir valstiskā veidojumā apvienota pilsēta un tās tuvākās apkaimes teritorija.

Šādas pilsētvalstis pastāvēja Senajā Divupē, Senajā Grieķijā, olmeku, tolteku, maiju pilsētvalstis Vidusamerikā, viduslaiku Centrālāzijas oāzēs, Ziemeļeiropā (Jomsborga), Renesanses laika Itālijā (Dženova, Venēcija u.c.) un Krievijā (Novgorodas republika). Mūsdienās šim statusam atbilst Monako, Vatikāns, Singapūra.

Vēsture

Pilsētvalstu veidojumi radās līdz ar pirmajām pilsētām 5000—4000 gadu p.m.ē. — visbiežāk dabiski norobežotā teritorijā, ko apūdeņoja maģistrālais kanāls. Valsts centrs bija ar mūri apjozta pilsēta, kurā atradās centrālais templis un valdnieka (sākotnējā karavīru vadoņa) rezidence, ap kuru izvietotas pārtikas un ieroču noliktavas, kā arī amatnieku darbnīcas. Tās pakļautībā bija apkārtējie ciemati, kas tai maksāja nodevas.

Tāda pilsētvalsts nevarēja būt liela, piemēram, 3000—2000 gadu p.m.ē. Lagašas valsts teritorija Divupes dienvidos nepārsniedza 3000 km², bet iedzīvotāju skaits — 150 000 cilvēku. Ebla pilsētvalstī mita ap 260 000 cilvēku, bet vairums Šumeras, Sīrijas un Palestīnas pilsētvalstu bija vēl mazākas.

Senajos Tuvajos Austrumos pilsēta bija apgabala centrs ekonomiskajā ziņā, jo tā bija starpniece apmaiņā starp amatniecību, zemkopību un dažādiem dabiskās darba dalīšanas rajoniem. Pilsēta bija apgabala centrs arī politiskā ziņā — kā vieta, kurā koncentrēts valsts varas aparāts. Tāpat pilsēta bija teritorijas ideoloģiskais centrs, jo tur atradās centrālais templis; tur svinēja kopīgus svētkus, tur atradās citadele un tempļu skolas. Visu pilsētas funkciju uzskaitījums liecina par tās izšķirošo lomu civilizācijas un tās kultūras veidošanā.

Tās ietekmes intensitāte un virzība bija atkarīga arī no pilsētas lieluma. Pastāvēja pilsētas, kuru platība bija mazāka par 3 ha un iedzīvotāju skaits mazāks par 1200 cilvēku, pilsētas 3—10 ha platībā ar 1200—1800 iedzīvotājiem un lielās pilsētas, kuru platība bija lielāka par 10 ha un iedzīvotāju skaits sniedzās vairākos desmitos tūkstošu. Taču lielo pilsētu, tādu kā Babilona 1000 gadu p.m.ē. (70 000—100 000 iedzīvotāju), Ninive tai pašā laikā (200 000—260 000 iedzīvotāju) u.c., bija maz.

Kaut arī seno pilsētu apjoza masīvs mūris, tā bija mazāk sevī noslēgta nekā citi to laiku sabiedrību kopumi, piemēram, lauku kopienas. Iespējams, ka šī pilsētas lielās «atvērtības» priekšmetiskā izpausme bija lielais, ne vienmēr ar transporta vajadzībām saistītais pilsētas vārtu daudzums. «Mūrī visapkārt bija 100 vārtu viscaur no vara,» raksta vēstures tēvs Hērodots par sava laika Babilonu, kurā mita daudz svešzemnieku.

Mazāzijas pilsētā Kanišā (20 000—19 000 p.m.ē.) atrastais arhīvs sevišķi uzskatāmi demonstrē senās pilsētas «atvērtību», kas izpaužas gan dažādu etnisku grupu pastāvīgos kontaktos pašā pilsētā, gan pilsētas sakaros ar apkārtējo pasauli. Kanišai tas, piemēram, nozīmēja pastāvīgus sakarus ar gandrīz 120 apdzīvotām vietām Ziemeļsīrijā, Divupes ziemeļos un Mazāzijas austrumdaļā aptuveni 1000 km rādiusā. Laika gaitā, attīstoties preču ražošanai un paplašinoties starptautiskajai tirdzniecībai (it sevišķi starpetnisko sakaru joslās), pilsētu "atvērtība" palielinājās. To apstiprina fakts, ka senajos Tuvajos Austrumos bija plaši izplatīta lingua franca, t.i., plašam areālam kopīga jauktvaloda, kas sākumā kalpoja kā otra valoda, bet vēlāk varēja pārvērsties arī par pamatvalodu, izspiežot vietējās valodas. Tā, piemēram, 2000 gadu p.m.ē. lingua franca bija akadiešu valoda; pat Ēģiptes faraonu, Palestīnas un Sīrijas valdnieku diplomātiskā sarakste notika akadiešu valodā, šai valodā tika rakstīti saimniecības pārskata dokumenti Ugaritas pilsētvalstī utt. Vēlāk (1000 gadu p.m.ē.) visā Persijas lielvalsts rietumdaļā gan par sarunu, gan par oficiālo valsts valodu kļuva aramiešu valoda, ko lietoja gandrīz visā seno Tuvo Austrumu teritorijā.

Bibliogrāfija

Veinbergs J., Piramīdu un zikurātu ēnā. — Rīga, 1988.
C.C.Lamberg-Karlovsky, Jeremy A.Sabloff. ANCIENT CIVILIZATIONS, The Near East and Mesoamerica.— Menlo Park, California, 1979
Chandler, T. 1987. Four Thousand Years of Urban Growth: An Historical Census. Lewiston, NY: Edwin Mellen Press.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Pilsētvalsts.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
[1] Vēsture: Polisa

Šis ar ģeogrāfiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.