Kontrtenors
| Vokālās balss tipi |
|
| Soprāns |
| Mecosoprāns |
| Alts |
| Kontralts |
| Kontrtenors |
| Tenors |
| Baritons |
| Bassbaritons |
| Bass |
Kontrtenors ir vīriešu balss grupa, kura vokālās iespējas ļauj dziedāt kontralta, mecosoprāna vai nedaudz retāk arī soprāna partijas. Pirmo reizi šo terminu lietoja 17. gadsimta vidū, tomēr vīriešu falseta lietojums bija plaši izmantots jau vairākas dekādes iepriekš polifoniskajos darbos. No 20. gs. 2. puses šī balss īpašnieku izmantojums klasiskajā mūzikā piedzīvojis atdzimšanu, lielākoties aizsācēja Alfreda Dellera un augošās baroka operas popularitātes dēļ. Līdz ar to šī balss grupa arvien vairāk apgādāta ar jaunu repertuāru.
Kontrtenors vēsturē
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]14., 15. gadsimta polifoniskajās struktūrās kontrtenors bija dziedājumu daļa, kas bija pievienota divdaļīgajai struktūrai ar diskantu(superius) un tenoru( no latīņu valodas tenere- vilkt), tenoram turot vadošo jeb pamata melodiju, bet diskantam-augstajai bērna- vīrieša balsis- veicot variācijas un tēmas attīstīšanu augšējos reģistros. Ar apmēram 1450. gadu un tādiem komponistiem kā Okegemu un Obrehtu, kontrtenorus sāka iedalīt contratenor altus un kontratenor bassus.
Renesanses periodā katoļu baznīcā strādāja princips "ļaujiet sievietei baznīcā klusēt", tālab sievietēm bija liegta iespēja kalpot baznīcai dziedot. Kontrtenori līdz ar šo uzskatu ieguva svarīgu lomu liturģijā.
|