Kaitīgs ieradums

Nikotīna atkarība ir viena no pasaulē visizplatītākajām un sabiedrībā pieņemtajām atkarībām

Kaitīgs ieradums jeb atkarība ir atkārtota darbības veikšana, neskatoties uz nelabvēlīgajām sekām, vai arī neiroloģiski traucējumi, kas noved pie šādas uzvedības. Pie kaitīgajiem ieradumiem pieskaita narkomāniju, atkarību no pārtikas, datoratkarību un atkarību no azartspēlēm. Klasiska atkarības iezīme ir kontroles samazināšanās pār vielu vai uzvedību, ilgstoša lietošana, neskatoties uz sekām, noliegums, kā arī tas, ka personas galvenās rūpes ir saistītas ar attiecīgo vielu vai uzvedību.

Atkarības veidi

Galvenokārt atkarības iedala divās kategorijās – vielu atkarībās un uzvedības atkarībās. Abiem atkarību veidiem raksturīga līdzīga psiholoģiskā un neirobioloģiskā iedarbība uz cilvēka smadzenēm, taču atšķiras atkarību izraisošais faktors un ar to saistītās sekas.

Vielu atkarības

Vielu atkarības jeb ķīmiskās atkarības ir neiropsihiski traucējumi, kam raksturīga atkārtota vēlme turpināt lietot kādu vielu vai vielas, neskatoties uz kaitīgām sekām un iespējamiem riskiem. Tās var būt legālas vai nelegālas vielas, un to lietošana var izraisīt gan fizisku, gan psiholoģisku atkarību.

Alkohola atkarība

Personas, kuras sirgsts ar alkoholismu, var censties apslēpt savus dzeršanas paradumus kauna un citu sociālo faktoru dēļ

Alkohola atkarība (arī alkoholisms, alkohola lietošanas traucējumi) ir viena no izplatītākajām atkarībām pasaulē, kuru raksturo alkoholisku dzērienu uzņemšana ar mērķi apreibt. Alkohola atkarību raksturo vairākas pazīmes, tostarp tolerances attīstība (vajadzība patērēt lielākus daudzumus alkohola, lai sasniegtu vēlamo efektu), abstinences simptomi (piemēram, trauksme, svīšana, trīce pēc lietošanas pārtraukšanas), vēlmes vai mēģinājumi samazināt lietošanu bez panākumiem, kā arī būtisku laika un resursu veltīšana alkohola iegūšanai un lietošanai.

Nikotīna atkarība

Nikotīna atkarība ir hroniska vielu atkarības forma, kas attīstās, regulāri lietojot tabakas un citus nikotīna izstrādājumus, visbiežāk — cigaretes. Nikotīns iedarbojas uz centrālo nervu sistēmu un izraisa spēcīgu bioloģisku un psiholoģisku atkarību. Tā kā tabakas lietošana ir legāla un kultūrā daudzviet normalizēta, nikotīna atkarība ir viena no visizplatītākajām atkarības formām pasaulē.

Tabakas smēķēšana ir saistīta ar vairāk nekā 20 dažādām slimībām, tostarp plaušu vēzi, sirds un asinsvadu slimībām, hronisku obstruktīvu plaušu slimību un citām elpceļu patoloģijām.

Nikotīna atkarības ārstēšana ir iespējama, taču bieži vien sarežģīta, jo smēķēšana apvieno gan ķīmisko atkarību, gan uzvedības ieradumus. Efektīvā ārstēšanā tiek izmantotas gan medikamentozas metodes (piemēram, nikotīna aizstājterapija, vareniklīns, bupropions), gan psiholoģiska atbalsta veidi — uzvedības terapija, motivācijas intervences un atbalsta grupas. Svarīga ir arī sabiedrības līmeņa profilakse, tai skaitā reklāmas ierobežošana, smēķēšanas aizliegumi publiskās vietās un izglītošana par smēķēšanas kaitīgumu.

Narkomānija

Narkomānija jeb narkotisko vielu atkarība ir hronisks, progresējošs psihiski-fizisks traucējums, kas izpaužas kā neatvairāma tieksme lietot psihoaktīvas vielas, neskatoties uz to kaitīgo ietekmi uz indivīda veselību, sociālo dzīvi un funkcionēšanu. Termins "narkomānija" tradicionāli tiek lietots kā apzīmējums atkarībai no nelegālām vai neregulētām vielām, taču mūsdienās speciālisti biežāk lieto plašāku un neitrālāku jēdzienu — vielu lietošanas traucējumi.

Narkotiskās vielas, kuras var izraisīt atkarību, ietver gan dabiskas izcelsmes vielas (piemēram, opiāti, kanabinoīdi, kokaīns), gan sintētiskas vai pus-sintētiskas vielas (piemēram, amfetamīni, LSD, fentanils). Šīs vielas iedarbojas uz centrālo nervu sistēmu, izraisot eiforiju, nomierinošu efektu vai halucinācijas, taču atkārtota to lietošana var izmainīt smadzeņu ķīmiju un izraisīt gan psiholoģisku, gan fizisku atkarību.

Zāļu atkarība

Kanādiešu klīniskais psihologs Džordans Pītersons ir publiski runājis par savu atkarību no benzodiazepīna, kas viņam tika izrakstīts, lai mazinātu trauksmes simptomus un bezmiegu.

Zāļu atkarība ir atkarības forma, kas attīstās regulāri un nekontrolēti lietojot recepšu vai bezrecepšu medikamentus ar psihoaktīvu iedarbību. Šī atkarība var attīstīties gan tad, ja zāles lietotas atbilstoši ārsta norādījumiem, bet ilgstoši, gan arī tad, ja tās tiek lietotas nepareizi — lielākās devās, biežāk nekā paredzēts vai ar citu mērķi, piemēram, eiforijas izraisīšanai.

Zāļu atkarība visbiežāk saistīta ar šādām medikamentu grupām:

• Pretsāpju līdzekļi (opiāti un opioīdi) – piemēram, morfīns, oksikodons, fentanils; lietoti hronisku sāpju ārstēšanā, bet augsta atkarības riska dēļ rada nopietnus sabiedrības veselības izaicinājumus.
• Nomierinoši un miega līdzekļi (benzodiazepīni, barbiturāti) – piemēram, diazepāms, lorazepāms; var izraisīt gan fizisku, gan psiholoģisku atkarību jau pēc salīdzinoši īsa lietošanas perioda.
• Stimulanti (piemēram, medikamenti uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma ārstēšanai) – tādi kā metilfenidāts vai amfetamīna preparāti, kurus lieto ar mērķi izraisīt eiforiju.

Zāļu atkarības attīstību veicina dažādi faktori, tostarp hroniskas saslimšanas, trauksme, depresija, nepietiekama medicīniskā uzraudzība, kā arī sabiedrības attieksme pret noteiktu zāļu lietošanu. Šāda atkarība var izpausties ar abstinences simptomiem, spēcīgu tieksmi pēc medikamenta, lietošanas slēpšanu un nespēju pārtraukt medikamentu lietošanu, neskatoties uz negatīvajām sekām.

Uzvedības atkarības

Uzvedības atkarības jeb procesu atkarības ir tādas atkarības, kas nav saistītas ar vielu lietošanu, bet gan ar noteiktām darbībām, kuras indivīds atkārtoti veic, neskatoties uz to negatīvajām sekām. Šīs atkarības būtība ir saistīta ar nekontrolējamu uzvedību, kas sākotnēji sniedz īslaicīgu gandarījumu vai emocionālu atvieglojumu, bet ilgtermiņā noved pie psiholoģiskiem, sociāliem un dažkārt arī fiziskiem traucējumiem.

Latvijā azartspēļu atkarības problēmas ir apmēram 70 000 jeb 6% iedzīvotāju, tostarp nopietnas azartspēļu atkarības problēmas ir apmēram 16 000 jeb 1,3% Latvijas iedzīvotāju. Attēlā: Fenikss kazino Rīgā, Ķengaragā.

Biežākās uzvedības atkarības ietver azartspēļu atkarību, kur cilvēks nekontrolēti spēlē azartspēles ar cerību uz laimestu, zaudējot lielas naudas summas un izjaucot personīgās un profesionālās attiecības. Tāpat izplatīta ir interneta un datorspēļu atkarība, kas izpaužas kā pārmērīga un bieži nekontrolēta laika pavadīšana tiešsaistē vai spēlējot videospēles, kas var novest pie sociālās izolācijas, miega traucējumiem un darba vai mācību rezultātu pasliktināšanās.

Cita būtiska uzvedības atkarības forma ir iepirkšanās atkarība (šopaholisms), kuras gadījumā indivīdi izjūt nepieciešamību veikt impulsīvus un bieži vien nepārdomātus pirkumus, meklējot emocionālu piepildījumu. Bieži tiek minēta arī seksuālā atkarība, kas izpaužas kā kompulsīva seksuāla uzvedība vai pārmērīga aizraušanās ar dažādām seksuāla rakstura aktivitātēm, kas traucē ikdienas dzīvei un starppersonu attiecībām. Uzvedības atkarību vidū pētnieki arvien lielāku uzmanību pievērš arī pārmērīgai ēdiena lietošanai jeb atkarībai no ēdiena, kur raksturīga kompulsīva pārēšanās un nespēja kontrolēt pārtikas patēriņu, pat ja tas izraisa nopietnas veselības problēmas.

Tāpat tiek atzīta arī darba atkarība (darbaholisms), kam raksturīga pārspīlēta vēlme nepārtraukti nodarboties ar darba pienākumiem, bieži vien upurējot atpūtu, ģimenes dzīvi un veselību. Vēl viena uzvedības atkarības forma ir fizisko aktivitāšu atkarība, kur indivīdi piedzīvo spēcīgu vajadzību pēc intensīvām fiziskām nodarbēm, pat tad, ja tas kaitē viņu veselībai.

Uzvedības atkarībām ir daudz kopīgu iezīmju ar vielu atkarībām, piemēram, spēcīga tieksme, kontroles zudums, tolerances attīstība un abstinences simptomi, kad attiecīgā uzvedība tiek ierobežota vai pārtraukta. Šādu traucējumu ārstēšana parasti ietver psihoterapiju, uzvedības terapiju, kā arī dažkārt medikamentozu atbalstu, īpaši gadījumos, kad pastāv vienlaicīgas psihiskas slimības.

Jaukta tipa atkarības

Dažkārt indivīdiem vienlaikus ir gan vielu, gan uzvedības atkarības, kas savstarpēji pastiprina viena otras ietekmi. Šādas komorbiditātes (līdzāspastāvēšanas) formas apgrūtina diagnostiku un ārstēšanu, un prasa visaptverošu pieeju.

Cēloņi un riska faktori

Atkarības rašanos ietekmē daudzi savstarpēji saistīti bioloģiski, psiholoģiski un sociāli faktori. Šo faktoru kopums nosaka gan indivīda uzņēmību pret atkarību, gan atkarības attīstības gaitu un smagumu. Riska faktori var būt iedzimti, iegūti vai vides ietekmē veidojušies, un to iedarbība var būt dažāda atkarībā no indivīda vecuma, dzimuma, veselības stāvokļa un dzīves apstākļiem.

Bioloģiskie faktori

Personas gēniem ir nozīmīga loma atkarību attīstībā. Cilvēkiem, kuriem ģimenes locekļiem ir bijušas atkarības, ir augstāka varbūtība pašiem kļūt atkarīgiem. Neirobioloģiski atkarība saistīta ar izmaiņām smadzeņu darbībā, īpaši dopamīna regulācijā, kas ietekmē baudas sajūtu un motivāciju. Vielu lietošana vai noteikta uzvedība var izraisīt neironu struktūras izmaiņas, kas veicina kompulsīvu uzvedību un līdz ar to — samazina spēju sevi kontrolēt.

Psiholoģiskie faktori

Indivīda psiholoģiskais stāvoklis būtiski ietekmē atkarības risku. Faktori, kas saistīti ar paaugstinātu uzņēmību pret atkarību, ir depresija, trauksme, personības traucējumi, posttraumatiskā stresa sindroms un zems pašvērtējums. Atkarību veicinoša uzvedība bieži tiek izmantota kā pašregulācijas mehānisms psiholoģiska diskomforta mazināšanai, piemēram, stresa, skumju vai vientulības gadījumā.

Sociālie un vides faktori

Arī vide un dažādi sociālie faktori ietekmē atkarības risku. Ir zināms, ka negatīvas pieredzes un notikumi bērnībā, piemēram, vardarbība, vecāku atkarības, emocionāla nolaidība, var veicināt atkarību attīstību nākotnē (it sevišķi, ja negatīvās pieredzes rezultātā personai attīstās, piemēram, personības traucējumi, kas arī pastiprina atkarības risku). Personām, kuras nav izglītotas par atkarībām un ar tām saistītajiem riskiem, arī ir paaugstināts atkarību risks.

Papildus šiem faktoriem, ja personai ir ierobežota pieeja kvalitatīvai veselības aprūpei, tad arī pastāv risks, ka persona var pieņemt lēmumu sākt ārstēt esošas veselības problēmas ar sev pieejamiem, atkarību radošiem līdzekļiem, piemēram, ar alkohola palīdzību. Personām, kurām nav pieeja veselības aprūpei vai atbalsta programmām, var būt grūtāk atradināties no atkarībām.

Pastāv maldīgs uzskats, ka nabadzība var veicināt atkarību risku, un taču patiesībā nav pierādījumu, ka nabadzība izraisītu atkarības, bet gan — nabadzībai un atkarībām bieži vien ir kopīgi vai savstarpēji saistīti cēloņi.

Liela nozīme ir arī vienaudžu ietekmei un sociālajām normām — piemēram, vide, kurā vielu lietošana tiek uzskatīta par normu vai pieņemamu uzvedību, var veicināt riskantu izvēli. Mediju ietekme un atkarību izraisošu vielu vai pakalpojumu pieejamība (piemēram, alkohols, azartspēles, digitālās tehnoloģijas) var arī palielināt atkarības risku.

Aizsargfaktori

Pretēji riska faktoriem, pastāv arī aizsargfaktori, kas samazina atkarības attīstības iespējamību. Tādi faktori ir, piemēram, spēcīgas draudzības un atbalstoša ģimene, pozitīvas attiecības ar vienaudžiem un skolotājiem, stabila dzīves vide, emocionālais intelekts un spējas tikt galā ar stresu, kā arī pieeja preventīviem un izglītojošiem resursiem.

Šo faktoru līdzsvars ietekmē to, vai un kā indivīds saskarsies ar atkarību dzīves laikā.

Simptomi un pazīmes

Atkarībām raksturīgas uzvedības, psiholoģiskas un fizioloģiskas pazīmes, kas parādās vielas lietošanas vai noteiktas uzvedības atkārtotas īstenošanas rezultātā. Simptomi var atšķirties atkarībā no atkarības veida, tās intensitātes un personas individuālajām īpašībām, taču pastāv vairākas kopīgas iezīmes, kas ļauj identificēt atkarību.

Galvenās pazīmes

Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas (PVO) un Amerikas Psihiatru asociācijas izstrādātajiem kritērijiem, atkarību raksturo šādas pazīmes:

Kristāla amfetamīni

• Spēcīga vēlme vai tieksme lietot vielu vai veikt konkrētu darbību.
• Kontroles zudums pār uzvedību — nespēja, piemēram, ierobežot lietošanas biežumu, daudzumu vai ilgumu.
• Abstinences simptomi — psihiski vai fiziski traucējumi (piemēram, trauksme, svīšana, bezmiegs, drebuļi), kas rodas, pārtraucot vielas lietošanu vai uzvedības īstenošanu.
• Tolerance — nepieciešamība pēc aizvien lielākām devām vai intensīvākas darbības, lai panāktu agrāk panākto efektu.
• Interešu zudums citās dzīves jomās — samazināta iesaiste darbā, ģimenes dzīvē, vaļaspriekos.
• Turpināta lietošana vai uzvedība neskatoties uz kaitīgām sekām veselībai, attiecībām vai sociālajam stāvoklim.

Fizioloģiskās pazīmes

Vielu atkarību gadījumos bieži ir novērojamas fizioloģiskas izmaiņas, piemēram, krasas svara izmaiņas vai svārstības, acu zīlīšu izmaiņas (paplašinātas vai sašaurinātas), trīce, svīšana, izmaiņas ādā, miega traucējumi, apetītes izmaiņas, fizisks nespēks vai hronisks nogurums, u.c. izmaiņas, kurām nav cita izskaidrojuma.

Psiholoģiskās un uzvedības izmaiņas

Atkarību pavada arī emocionālās un uzvedības pazīmes, piemēram:

• noslēgšanās un izolācija,
• garastāvokļa svārstības (trauksme, aizkaitināmība, depresija),
• melīgums vai izvairīšanās no atklātības par savām darbībām,
• impulsīva vai riskanta uzvedība,
• grūtības koncentrēties un pieņemt lēmumus.

Diagnostiskie kritēriji

Atkarības traucējumu diagnosticēšanai tiek izmantotas starptautiski atzītas klasifikācijas sistēmas, tostarp ICD-11 (Starptautiskā slimību klasifikācija) un DSM-5 (Amerikas Psihiatru asociācijas izdotais Diagnostikas un statistikas rokasgrāmatas piektais izdevums). Diagnostika tiek veikta, izvērtējot simptomu ilgumu, to ietekmi uz cilvēka dzīves kvalitāti un uzvedību.

Diagnostika un ārstēšana

Atkarību diagnostika un ārstēšana ir sarežģīts daudzpakāpju process, kas prasa gan profesionālu medicīnisko novērtējumu, gan individualizētu terapijas pieeju. Diagnostikā svarīga loma ir klīniskajām intervijām, psiholoģiskajiem testiem un starptautiski atzītiem diagnostikas kritērijiem, piemēram, Pasaules Veselības organizācijas Starptautiskās slimību klasifikācijas (SSK-11) vai Amerikas Psihiatru asociācijas izstrādātā Diagnostikas un statistikas rokasgrāmatas (DSM-5) vadlīnijām.

Diagnoze tiek noteikta, izvērtējot vairākus aspektus: vai indivīdam ir spēcīga tieksme lietot vielu vai veikt konkrētu uzvedību, vai viņš zaudē kontroli pār lietošanas vai uzvedības biežumu un intensitāti, vai pastāv abstinences simptomi, kad vielas lietošana vai uzvedība tiek pārtraukta, kā arī vai turpinās lietošana neskatoties uz zināmām kaitīgām sekām. Diagnostikas procesā tiek ņemts vērā arī tolerances attīstības fakts, kad indivīdam nepieciešamas arvien lielākas devas vai intensīvāka uzvedība, lai sasniegtu vēlamo efektu.

Atkarības ārstēšanā tiek izmantota integrēta pieeja, kas ietver gan medicīnisku, gan psiholoģisku palīdzību. Medikamentozā terapija var būt nepieciešama, lai mazinātu abstinences simptomus, samazinātu vielas lietošanas vēlmi vai ārstētu blakus esošus psihiskus traucējumus, piemēram, depresiju vai trauksmi. Bieži lietotās zāles ietver opioīdu aizvietošanas terapijas līdzekļus, nikotīna aizstājējterapiju un medikamentus alkohola lietošanas traucējumu mazināšanai.

Īpaši nozīmīga ir psihoterapija, tai skaitā kognitīvi biheiviorālā terapija (KBT), motivācijas pastiprināšanas terapija, grupu terapija un ģimenes terapija. Šīs pieejas palīdz pacientiem attīstīt veselīgākas uzvedības stratēģijas, apzināties atkarības iemeslus, kā arī stiprināt spēju tikt galā ar kārdinājumiem un stresa situācijām.

Efektīvā ārstēšanā būtiska ir arī sociālā atbalsta sistēma — atbalsta grupas, rehabilitācijas programmas un ilgtermiņa aprūpes iespējas, kas veicina atveseļošanās procesu un samazina recidīva risku. Daudzos gadījumos ārstēšana prasa ilgstošu darbu, pacietību un regulāru sekošanu līdzi pacientu stāvoklim.

Mūsdienu pieejas atkarību ārstēšanā uzsver individualizāciju, pielāgojot terapijas plānu katra pacienta specifiskajām vajadzībām un dzīves situācijai.

Sabiedrības un kultūras aspekts

Atkarību rašanās, uztvere un ārstēšana ir cieši saistīta ar sabiedrības un kultūras kontekstu. Dažādās sabiedrībās ir atšķirīga attieksme pret vielu lietošanu un uzvedības atkarībām, kas ietekmē gan indivīdu uzvedību, gan sabiedrības spēju risināt atkarību problēmas.

Kultūras normas nosaka, kuras vielas vai uzvedības tiek sociāli pieņemtas un kuras — stigmatizētas. Piemēram, daudzās sabiedrībās alkohola lietošana tiek uzskatīta par pieņemamu, savukārt narkotiku lietošana — nosodāmu. Dažās kultūrās arī uzvedības formas, piemēram, azartspēles vai pārmērīgs darbs, tiek atbalstītas, neskatoties uz atkarības risku.

Stigmatizācija būtiski ietekmē cilvēku vēlmi meklēt palīdzību. Sabiedrībās, kur atkarība tiek uzskatīta par personisku vājumu, cilvēki biežāk slēpj problēmu, kamēr veselības problēmas izpratnes gadījumā palīdzības meklēšana ir izplatītāka. Arī mediji ietekmē sabiedrības priekšstatus par atkarību, veidojot gan izpratni, gan dažkārt pastiprinot stereotipus.

Svarīgu lomu spēlē tiesiskā vide un politiskās iniciatīvas, kas nosaka ārstēšanas pieejamību, profilakses pasākumus un vielu lietošanas regulējumu. Daudzas valstis īsteno politiku, kas veicina sabiedrības izglītošanu un stigmas mazināšanu, piemēram, ar reklāmas ierobežojumiem vai rehabilitācijas atbalstu.