Bandžo
Bandžo[1] (angļu: Banjo) ir strinkšķināmais stīgu instruments. Ģitārai radniecīgais instruments ASV no Rietumāfrikas ievests ap 17. gadsimtu. Sākotnēji tam bija tamburīnam līdzīgs rezonatora korpuss un no ādas darināts virsvāks, kas piešķīra instrumenta skaņai īpatnēju tembru. Instrumentam bija garš grifs bez iedalījumiem, kas noslēdzās ar galviņu 4—9 stīgas, viena no tām melodijai, pārējās — pavadījuma spēlei. Bandžo skaņa ir asa, tā ātri noklust.
Spēlē ar plektru vai pirkstiem.
Amerikāņu izpildītāji izmantoja bandžo dziesmu pavadījumiem, bet spēlēja arī solo. 19. gadsimta 30. gados bandžo grifā izveidoja ladas. Sastopami vairāki bandžo paveidi: bandžokulele, bandžomandolīna, bandžoģitāra.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Dainuvīte Guļevska, Aina Miķelsone, Tamara Porīte. Pareizrakstības un pareizrunas rokasgrāmata. Rīga : Avots, 2002. 76. lpp. ISBN 9984-700-64-X.
 | Šis ar mūziku saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
|