Bašārs Asads

Bašārs Asads; بشار حافظ الأسد
	Sīrijas prezidents
	Amatā; 2000. gada 17. jūlijs — 2024. gada 8. decembris
Viceprezidents (i)	Abdulhalīms Hadāms; Zuhairs Mašarka; Faruks Šara; Nadžahs Atars;
Premjerministrs	Muhammeds Mustafa Mero; Muhammeds Nadži Otari; Adels Safars; Riāds Farids Hidžabs; Omārs Ibrahims Galongs; Vaels Halaki; Imads Hamiss; Huseins Arnouss;
Priekštecis	Abdulhalīms Hadāms
Pēctecis	Ahmeds aš Šarā ; (kā de facto Sīrijas valsts vadītājs)
	Arābu sociālistiskās atdzimšanas; partijas līderis
	Amatā; 2000. gada 6. oktobris — 2024. gada 8. decembris
Priekštecis	Hāfizs Asads
Dzimšanas dati	1965. gada 11. septembrī (59 gadi); Damaska, Sīrija
Tautība	arābs (sīrietis)
Politiskā partija	Baas (Sīrijas frakcija) Sīrijas nodaļa (līdz 2024. gadam)
Tēvs	Hāfizs Asads
Māte	Anīsa
Dzīvesbiedrs(-e)	Asma Akrasa
Profesija	Oftalmologs, politiķis
Augstskola	Damaskas Universitāte
Reliģija	alavīts
Paraksts

Bašārs Hāfizs Asads (arābu: بشار حافظ الأسد, Baššār Ḥāfiẓ al-ʾAsad; dzimis 1965. gada 11. septembrī)^[1] ir bijušais Sīrijas prezidents. Par prezidentu kļuva 2000. gadā pēc tēva Hāfiza Asada nāves, kurš Sīriju pārvaldīja 29 gadus.

Asads ir apspiedis jebkādas opozīcijas kustības, tostarp miermīlīgus protestus. Sīrijas pilsoņu kara sākumā 2011. gadā viņa režīms vardarbīgi apspieda demonstrācijas, kas sākās kā daļa no Arābu pavasara. Ir plaši dokumentēti režīma noziegumi, tostarp ķīmisko ieroču izmantošana pret civiliedzīvotājiem, spīdzināšanas un masu slepkavības cietumos, kā arī pilsētu bombardēšana. Lai gan Sīrijā tiek rīkotas prezidenta vēlēšanas, tās tiek plaši uzskatītas par fiktīvām, jo nav patiesas opozīcijas un rezultāti ir iepriekš paredzami, bieži dodot Asadam vairāk nekā 90% balsu.

2024. gada 8. decembrī, pēc tam, kad nemiernieki ieņēma Sīrijas galvaspilsētu Damasku, Asads tika gāzts no prezidenta amata un devās trimdā uz Krieviju.

Dzīvesgājums

Izglītību ieguvis Damaskas Universitātē, savu karjeru vēlējās turpināt medicīnas nozarē, tomēr pēc brāļa nāves autokatastrofā 1994. gadā viņu sāka gatavot par tēva pēcnācēju Sīrijas prezidenta amatā. Prezidenta amatā stājies 2000. gadā, divas reizes ticis pārvēlēts.

2011. gadā sākās Sīrijas pilsoņu karš, kas ir vērsts pret Asada režīmu. Kopš konflikta sākuma Bašars al Asads, cenšoties stabilizēt situāciju, ir piekāpies politiskajā, ekonomiskajā un sociālajā jomā. Aprīļa sākumā viņš izdeva rīkojumu par Sīrijas pasu piešķiršanu valsts kurdu minoritātei, kas skāra aptuveni 300 000 cilvēku. Kurdus, kuri apdzīvoja Sīrijas ziemeļaustrumos vēl pirms Baath partijas nākšanas pie varas, 1962. gadā atzina par ārvalstniekiem, jo viņi bija ieceļojuši no kaimiņvalsts Turcijas. Citā pasākumā Asads atcēla aizliegumu sievietēm izglītības iestādēs nēsāt nikabu, kas bija spēkā kopš 2010. gada. Prezidents 21. aprīlī parakstīja dekrētu, ar kuru atcēla ārkārtas stāvokli, kas bija spēkā kopš 1963. gada. Tomēr pret valdību vērstās demonstrācijas turpinājās nemitīgi un izplatījās uz vairākām pilsētām un pilsētiņām. 25. aprīlī armijas vienības bloķēja Dāratu, pēc tam bruņutehnikas atbalstīti karavīri ieradās pilsētā. Sākot ar šo brīdi, Sīrijas vadība sāka iesaistīt armijas spēkus “teroristisko elementu” apkarošanā un kārtības atjaunošanā, nosūtot tos uz nemieru skartajām Sīrijas pilsētām.

Ņemot vērā valsts iekšpolitisko krīzi, Sīrija saskārās ar starptautisku spiedienu no vairākām ārvalstīm, kas pieprasīja izbeigt asinsizliešanu un valsts vadītāja atkāpšanos. ASV 2011. gada 18. maijā noteica sankcijas pret Bashar al-Assad un vēl sešām Sīrijas amatpersonām. Piecas dienas vēlāk Eiropas Savienība piemēroja līdzīgas sankcijas pret Sīrijas prezidentu un 13 augsta ranga amatpersonām, aizliedzot viņiem apmeklēt ES valstis un iesaldējot viņu aktīvus. Arī Bašara al Asada tēvocis un Sīrijas vadības kritiķis, bijušais viceprezidents Rifats Asads (Rifat al-Assad), kurš astoņdesmitajos gados mēģināja sagrābt varu valstī, paziņoja, ka Bašars al Asads nespēs palikt pie varas.

26. februārī Sīrijā notika referendums par jaunās konstitūcijas projektu, kurā par to nobalsoja 89,4 % valsts vēlētāju. Opozīcija balsojumu boikotēja. Jaunā konstitūcija paredz atcelt Baath partiju, kas valdīja kopš 1963. gada apvērsuma, un ieviest daudzpartiju sistēmu. Pirmo reizi pusgadsimta laikā 7. maijā valstī notika daudzpartiju parlamenta vēlēšanas.

Sīrijas opozīcija vairākkārt ir apsūdzējusi valdības spēkus ķīmisko ieroču izmantošanā kauju laikā. Šādas apsūdzības tika sistemātiski izteiktas 2012., 2013. un 2014. gadā. Sīrijas iestādes šīs apsūdzības noliedz, dažkārt izvirzot līdzīgas apsūdzības opozīcijai. Sīrijas Brīvā armija izsludināja 25 miljonu ASV dolāru atlīdzību ikvienam, kurš dzīvs vai miris nodos prezidentu Bašāru Asadu.^[2]

2014. gada 6. martā, laikā, kad Krievija anektēja Krimu, Asads nosūtīja telegrammu Vladimiram Putinam, kurā viņš apliecināja “Sīrijas atbalstu prezidenta Putina racionālajam un miermīlīgajam kursam, kas vērsts uz stabilitātes atjaunošanu pasaules valstīs un cīņu pret ekstrēmismu un terorismu”. ANO Ģenerālajā asamblejā Sīrija balsoja pret rezolūciju, kurā Krimas referendums tika atzīts par nelikumīgu.

2022. gada februārī atbalstīja Krievijas iebrukumu Ukrainā.

2022. gada martā prezidents pirmo reizi kopš 2011. gada devās valsts vizītē uz Persijas līča valstīm. Emirāti oficiāli atzina, ka Sīrijas dalības apturēšana Arābu valstu līgā kopš 2011. gada bija kļūda. Sīrija un AAE atjaunoja diplomātiskās attiecības 2018. gadā.

2023. gada maijā Asads pirmo reizi 12 gadu laikā piedalījās Arābu valstu līgas samitā.

2024. gada 27. novembrī Sīrijas opozīcija Sīrijas Nacionālās armijas un Hayat Tahrir al-Sham vadībā uzsāka ofensīvu pret valdības spēkiem. Nemiernieki 29. novembrī iegāja Halebā, bet 30. novembrī viņi nojauca Bāsila Asada statuju un paziņoja par virzīšanos uz Idlibu. Viņi 5. decembrī ieņēma Hamu un devās uz Himsas pilsētu, kur kaujas sākās 7. decembrī. Tajā pašā dienā Irāna evakuēja savus diplomātus un militārpersonas.

Nemiernieki 7. decembrī tuvojās Damaskai. Ēģipte un Jordānija ieteica Asadam pamest galvaspilsētu, bet viņa birojs to noliedza. Vakarā Sīrijas līderi atbalstīja Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs.

8. decembrī lidmašīna, ar kuru Asads it kā bija izlidojis, pazuda no radariem. Pulksten 8.35 opozīcija Sīrijas televīzijā paziņoja par viņa gāšanu, pēc kā tika nojaukta Hāfīza Bašra statuja. Pēcpusdienā tika ziņots, ka Asada lidmašīna, iespējams, ir notriekta.^[3] Vakarā kļuva zināms, ka Bašars ir saņēmis patvērumu Krievijā.^[4]

Atsauces

↑ David W. Lesch. Syria: The Fall of the House of Assad. Yale University Press, 2011. 4. lpp. ISBN 978-0-300-18651-2.
↑ «Награда за голову Асада: новая тактика повстанцев?». BBC News Русская служба (krievu). 2012-09-18. Skatīts: 2025-03-01.
↑ «Самолет Асада мог рухнуть или быть сбит, сообщили источники». За рубежом (krievu). 2024-12-08. Skatīts: 2025-03-01.
↑ «Kremlis apstiprina Asada ierašanos Krievijā». tv3.lv (latviešu). 2024-12-09. Skatīts: 2025-03-01.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Bašārs Asads.
Encyclopædia Britannica ieraksts (angliski)

Šī politiķa biogrāfija ir nepilnīga. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[1] David W. Lesch. Syria: The Fall of the House of Assad. Yale University Press, 2011. 4. lpp. ISBN 978-0-300-18651-2.

[2] «Награда за голову Асада: новая тактика повстанцев?». BBC News Русская служба (krievu). 2012-09-18. Skatīts: 2025-03-01.

[3] «Самолет Асада мог рухнуть или быть сбит, сообщили источники». За рубежом (krievu). 2024-12-08. Skatīts: 2025-03-01.

[4] «Kremlis apstiprina Asada ierašanos Krievijā». tv3.lv (latviešu). 2024-12-09. Skatīts: 2025-03-01.

[1]

[2]

[3]

[4]