Atjaunīgā enerģija

Pļaviņu HES

Atjaunīgā enerģija jeb atjaunojamā enerģija ir enerģija no tādiem avotiem, kuri mūsdienu civilizācijas mērogos ir neizsmeļami. Atjaunīgā enerģija tiek iegūta no apkārtējā vidē dabiski notiekošiem (bioloģiskiem vai nebioloģiskiem) procesiem tādā formā, kas derīga tehniskai pielietošanai. Galvenais atjaunīgās enerģijas avots ir Saule, kuras enerģija izmantojama kā tieši (fotoelektriskās Saules baterijas, Saules kolektori jeb paneļi siltuma iegūšanai, Saules termoelektrostacijas), tā arī netieši — kā vēja enerģija, lietus enerģija (hidroelektrostacijas), jūras viļņu enerģija, ūdens temperatūru starpības dotā enerģija, atjaunojamās biomasas enerģija (malka, kūdra, biodegviela). Pie atjaunīgās enerģijas avotiem pieskaitāma arī plūdmaiņu enerģija, kas ir Mēness gravitācijas enerģija, kā arī ģeotermālā enerģija - Zemes dzīļu dabiskais siltums.

Pie atjaunīgās enerģijas avotiem nepieskaita degizrakteņus, kuri no jauna mūsdienās neveidojas. Arī kodolenerģiju neuzskata par atjaunīgo enerģiju, jo skaldāmo izotopu krājumi ir ierobežoti (kodolsintēzes izejvielas pieejamas gandrīz neierobežotā daudzumā, tomēr praktiski izmantojami kodoltermiskie reaktori vēl nav uzbūvēti daudzu tehnisku grūtību dēļ).

2008. gadā apmēram 19% pasaulē patērētās enerģijas tika iegūts no atjaunojamiem enerģijas avotiem, turklāt 13% - sadedzinot biomasu, piemēram, malku; bet 3,2% patērētās enerģijas bija hidroenerģija. Jaunie atjaunojamās enerģijas (alternatīvās enerģijas) avoti deva 2,7% no vispasaules patēriņa, taču to daļai ir tendence strauji pieaugt. Apmēram 18% elektroenerģijas pasaulē tika iegūti no atjaunojamiem avotiem (15% no hidroenerģijas, 3% — no alternatīvās enerģijas avotiem).

Latvijā trešo daļu enerģijas iegūst no atjaunojamiem resursiem, galvenokārt izmantojot hidroenerģiju un biomasas (koksnes) enerģiju.

Ārējās saites

• Skatījums uz iespējām, riskiem un risinājumiem Latvijas enerģētikā
• Renewables 2010 Global Status Report Arhivēts 2012. gada 16. aprīlī, Wayback Machine vietnē. (angliski)