Ahmeds I

Ahmeds I
14. Osmaņu sultāns (Padišahs)
1603. gada 22. decembris — 1617. gada 22. novembris
Priekštecis	Mehmeds III
Pēctecis	Mustafa I
Dzimis	1590. gada aprīlī, Manisas pilī, Manisā, Osmaņu impērijā
Miris	1617. gada 22. novembrī, Topkapi pilī, Stambulā, Osmaņu Impērijā
Apglabāts	Sultāna Ahmeda mošejā, Stambulā
Dzīvesbiedre	Mahfiruze Hatuna Sultāne Kosema
Dinastija	Osmaņu dinastija
Tēvs	Mehmeds III
Māte	Sultāne Handana

Ahmeds I (osmaņu turku: آحمد اول, turku: Birinci Ahmet; dzimis 1590. gada 18. aprīlī, miris 1617. gada 22. novembrī) bija Osmaņu impērijas sultāns laikā posmā no 1603. līdz 1617. gadam. Ahmeds I mantoja troni no sava tēva Mehmeda III. Ahmeda valdīšana ir ievērības cienīga, atzīmējot pirmo pārkāpumu Osmaņu tradīcijā noslepkavot savus brāļus; turpmāk Osmaņu valdnieki pēc iestāšanās tronī vairs sistemātiski neizpildīs nāvessodu saviem brāļiem. Viņš ir labi pazīstams arī ar Zilās mošejas celtniecību, kas ir viena no slavenākajām Turcijas mošejām.

Agrīnā dzīve

Ahmeds, iespējams, dzimis 1590. gada aprīlī Manisas pilī Manisā, kad viņa tēvs Mehmeds vēl bija princis un Manisas pārvaldnieks. Viņa māte bija sultāne Handana. Pēc vectēva Murada III nāves 1595. gadā viņa tēvs ieradās Konstantinopolē un kāpa tronī kā Mehmeds III. Mehmeds pavēlēja izpildīt nāvessodu deviņpadsmit saviem brāļiem un pusbrāļiem. Ahmeda vecāko brāli, princi Mahmudu, 1603. gada 7. jūnijā, tieši pirms paša Mehmeda nāves 1603. gada 22. decembrī, sodīja ar nāvi pēc viņu tēva Mehmeda pavēles. Mahmuds kopā ar māti tika apglabāti atsevišķā Ahmeda uzbūvētajā mauzolejā Troņmantnieka mošejā, Konstantinopolē.

Valdīšana

Ahmeds kāpa tronī pēc tēva nāves 1603. gadā, trīspadsmit gadu vecumā, kad viņa varenā vecmāmiņa Sultāne Safije vēl bija dzīva. Ahmeda tēvocis Jahja iebilda pret viņa kāpšanu tronī un pavadīja savu dzīvi, plānojot kļūt par sultānu. Ahmeds pārtrauca tradicionālo brāļu slepkavību un nelika izpildīt sava brāļa Mustafas nāvessodu. Tā vietā Mustafu kopā ar vecmāmiņu Sultāni Safiji nosūtīja dzīvot vecajā pilī. Tas, visticamāk, bija saistīts ar Ahmeda jauno vecumu - viņš vēl nebija pierādījis savu spēju radīt bērnus, un Mustafa bija vienīgais atlikušais kandidāts uz Osmaņu troni. Brāļa nāvessods būtu apdraudējis dinastiju, tāpēc viņš tika saudzēts.

Viņa valdīšanas sākumā Ahmeds I parādīja apņēmību un sparu, ko viņa turpmākā rīcība apšaubīja. Kari Ungārijā un Persijā impērijai izbeidzās nelabvēlīgi. Tās prestižu vēl vairāk sabojāja 1606. gadā parakstītais Zsitvatorokas līgums, ar kuru atcēla Austrijas ikgadējo maksājumu. Pēc satriecošās sakāves Osmaņu – Safavida karā (1603–18) pret kaimiņu konkurentiem Safavida impēriju, kuru vadīja šahs Abass Lielais, Gruzija, Azerbaidžāna un citas plašas Kaukāza teritorijas, kuras uz laiku bija iekarotas Osmaņu – Safavīdu karā (1578–90), tika nodotas atpakaļ Persijai saskaņā ar Nasuha Pašā līgumu 1612. gadā. Jaunās robežas tika novilktas uz tās pašas līnijas, kas apstiprinātas 1555. gada Amasjas mierā.

Osmaņu-Safavīdu karš (1604 – 1606)

Osmaņu – Safavīdu karš bija sācies neilgi pirms Ahmeda tēva Mehmeda III nāves. Uzkāpjot tronī, Ahmeds I iecēla Džigalazādi Jusufu Sinanu Pašā par austrumu armijas komandieri. Armija izgāja no Konstantinopoles 1604. gada 15. jūnijā, kas bija par vēlu, jo, kad tā 1604. gada 8. novembrī ieradās austrumu frontē, Safavīdu armija jau bija sagrābusi Erevānu un iebraukusi Kars Eyalet, un to varēja apturēt tikai Akhaltsikhē. Neskatoties uz labvēlīgajiem apstākļiem, Sinans Pašā nolēma palikt Vanā un pavadīt ziemu, bet pēc tam devās uz Erzurumu, lai apturētu ienākošo Safavīdu uzbrukumu. Tas izraisīja nemierus armijas iekšienē, un gads Osmaņiem praktiski bija izniekots.

1605. gadā Sinans Pašā devās gājienā, lai paņemtu Tabrizu, bet armiju iedragāja Erzurumas Beilerbejs Kosē Sefers Pašā, kas darbojās neatkarīgi no Sinana Pašā un rezultātā nonāca Safavīdu gūstā. Osmaņu armija tika novirzīta pie Urmijas, un tai bija jābēg vispirms uz Vanu un pēc tam uz Dijarbekiru. Šeit Sinans Pašā izraisīja sacelšanos, izpildot Alepo Beilerbejam Džanbulatoglu Huseinam Pašā, kurš ieradās sniegt palīdzību, aizbildinoties ar to, ka tas esot ieradies pārāk vēlu. Drīz Sinans Pašā pats nomira, un Safavīdu armija Azerbaidžānā spēja notvert Ganju, Širvānu un Šamaki.

Karš ar Hābsburgiem (1604 – 1606)

Garais Turcijas karš starp osmaņiem un Hābsburgas monarhiju bija sācies jau vairāk nekā desmit gadus pirms Ahmeda kāpšanas tronī. Lielvezīrs Malkočs Ali Pašā 1604. gada 3. jūnijā no Konstantinopoles devās uz rietumu fronti un ieradās Belgradā, bet tur drīz nomira, tāpēc Lala Mehmesd Pašā tika iecelts par jauno lielvezīru un rietumu armijas komandieri. Mehmeda Pašā vadībā rietumu armija atguva Pestu un Vācu, taču nespēja notvert Estergomu, jo aplenkums tika atcelts nelabvēlīgo laika apstākļu un karavīru iebildumu dēļ. Tikmēr Transilvānijas princis Stefans Bočkai, kurš cīnījās par reģiona neatkarību un iepriekš atbalstīja Hābsburgus, nosūtīja kurjeru, lūdzot palīdzību. Pēc solījuma palīdzēt viņa spēki pievienojās Osmaņu spēkiem Belgradā. Ar šo palīdzību Osmaņu armija aplenca Estergomu un sagūstīja to 1605. gada 4. novembrī. Bočkai ar osmaņu palīdzību sagūstīja Nové Zámky, un Tirjaki Hasana Pašā vadībā esošie spēki ieņēma Vesprēmu un Palotu. Sarhošs Ibrahims Pašā uzbruka Austrijas reģionam Istrijā.

Tomēr ar Dželali sacelšanos Anatolijā bīstamāku nekā jebkad agrāk un sakāvi austrumu frontē, Mehmedu Pašā atsauca uz Konstantinopoli. Mehmeds Pašā tur pēkšņi nomira, gatavojoties doties uz austrumiem. Pēc tam Kujudžu Murads Pašā risināja sarunas par Zsitvatorokas mieru, kas atcēla Austrijas 30 000 dukātu nodevu un uzrunāja Hābsburgu imperatoru kā Osmaņu sultāna līdzinieku. Dželali sacelšanās bija spēcīgs faktors, lai osmaņi pieņemtu šos noteikumus. Tas liecināja par osmaņu izaugsmes beigām Eiropā.

Dželali sacelšanās

Dusmas par karu ar Hābsburgiem un lielie nodokļi, kā arī Osmaņu militārās reakcijas vājums kopā padarīja Ahmeda I valdīšanu par Dželali sacelšanās zenītu. Tavils Ahmeds sāka sacelšanos drīz pēc Ahmeda I kronēšanas un sakāva Nasuhu Pašā un Anatolijas beilerbeju Kečdehanu Ali Pašā. 1605. gadā Tavilam Ahmedam tika piedāvāts Šahrizoras beilerbeja amats, lai apturētu viņa sacelšanos, bet drīz pēc tam viņš turpināja sagūstīt Harputu. Viņa dēls Mehmeds ieguva Bagdādes gubernatora amatu un sakāva Nasuha Pašā spēkus, kas bija nosūtīti viņu uzvarēt.

Tikmēr Džanbulatoglu Ali Pašā apvienoja savus spēkus ar šeihu Manoglu Fahredinu, lai uzvarētu Tripoles Amīru Seyfoglu Jusufu. Pēc tam viņš pārņēma kontroli pār Adanas apgabalu, izveidojot armiju un izlaižot monētas. Viņa spēki novirzīja nesen ieceltā Alepo beilerbeja Huseina Pašā armiju. Lielvezīrim Dervišam Mehmedam Pašā tika izpildīts nāvessods par vājumu, ko viņš parādīja pret Dželali. Viņa vietā stājās Kujudžu Murads Pašā, kurš ar saviem spēkiem devās uz Sīriju, lai 1607. gada 24. oktobrī ar lielām grūtībām, kaut arī ar izšķirošu rezultātu, uzvarētu 30 000 stipro nemiernieku armiju. Tikmēr viņš izlikās, ka piedod nemierniekiem Anatolijā un iecēla amatā nemiernieku Kalenderoglu, kurš aktīvi darbojās Manisā un Bursā, kā Ankaras sandžakbeju. Bagdāde tika atgūta arī 1607. gadā. Džanbulatoglu Ali Pašā aizbēga uz Konstantinopoli un lūdza piedošanu Ahmedam I, kurš iecēla viņu Timišoarā un vēlāk Belgradā, bet pēc tam viņu sodīja ar nāvi par sliktu pārvaldīšanu. Tikmēr Ankaras iedzīvotāji Kalenderoglu pilsētā nelaida, tāpēc viņš atkal sacēlās, bet Murada Pašā spēki viņu pieveica. Kalenderoglu galu galā aizbēga uz Persiju. Pēc tam Murads Pašā apspieda dažas mazākas sacelšanās gadījumus Centrālajā Anatolijā un apspieda citus Dželali vadītājus, aicinot viņus pievienoties armijai.

Dželali sacelšanās plaši izplatītās vardarbības dēļ liels skaits cilvēku bija aizbēguši no saviem ciemiem un daudzi ciemati tika iznīcināti. Daži militārie priekšnieki šos pamestos ciematus bija ieņēmuši kā savu īpašumu. Tas atņēma ienākumus no nodokļiem, un 1609. gada 30. septembrī Ahmeds I izdeva vēstuli, kas garantēja ciema iedzīvotāju tiesības. Pēc tam viņš strādāja pie pamesto ciematu repopulācijas.

Osmaņu-Safavīdu karš: miers un turpinājums

Jaunais lielvezīrs Nasuhs Pašā nevēlējās cīnīties ar Safavīdiem. Safavīdu šahs arī nosūtīja vēstuli, kurā teica, ka viņš ir gatavs parakstīt mieru, ar kuru viņam katru gadu būs jānosūta 200 kravas zīda uz Konstantinopoli. 1612. gada 20. novembrī tika parakstīts Nasuha Pašā līgums, kas visas zemes, kuras Osmaņu impērija bija ieguvusi 1578. – 90. gada karā, atdeva Persijai un atjaunoja 1555. gada robežas.

Tomēr miers beidzās 1615. gadā, kad šahs nenosūtīja 200 zīda kravas. 1615. gada 22. maijā lielvezīrim Okuzam Mehmedam Pašā tika likts organizēt uzbrukumu Persijai. Mehmeds Pašā aizkavēja uzbrukumu līdz nākamajam gadam, līdz brīdim, kad Safavīdi sagatavojās un uzbruka Ganjai. 1616. gada aprīlī Mehmeds Pašā ar lielu armiju pameta Alepo un devās uz Erevānu, kur viņam neizdevās pārņemt pilsētu un viņš devās uz Erzurumu. Viņu atcēla no amata un viņa vietā stājās Damats Halils Pašā. Halils Pašā ziemā devās uz Dijarbekiru, savukārt Krimas hans Džanibeks Girajs uzbruka Ganjas, Nahičevānas un Džulfas apgabaliem.

Kapitulācijas un tirdzniecības līgumi

Ahmeds I atjaunoja tirdzniecības līgumus ar Angliju, Franciju un Venēciju. 1612. gada jūlijā tika parakstīts pirmais tirdzniecības līgums ar Nīderlandes Republiku. Viņš paplašināja Francijai piešķirtās kapitulācijas, precizējot, ka tirgotāji no Spānijas, Ragūzas, Dženovas, Ankonas un Florences var tirgoties ar Francijas karogu.

Arhitektūra un kalpošana islāmam

Sultāns Ahmeds uzbūvēja Sultāna Ahmeda mošeju, Osmaņu arhitektūras lielo opusu, iepretim Svētās Sofijas mošejai. Lai sāktu mošeju kompleksa celtniecību, sultāns piedalījās zemes laušanu ar zelta naglu.

Sultāna Ahmeda mošeja

Ahmeds ar prieku iesaistījās vienpadsmitajā visaptverošajā Kābas atjaunošanā, kuru tikko bija sabojājuši plūdi. Viņš sūtīja amatniekus no Konstantinopoles, un zelta lietus notekas, kas neļāva lietum uzkrāties uz Kābas jumta, tika veiksmīgi atjaunotas.

Medīnā, pravieša Muhameda pilsētā, jauna kancele, kas izgatavota no balta marmora un nosūtīta no Stambulas, ieradās pravieša mošejā un aizstāja veco, nolietoto kanceli. Ir arī zināms, ka Sultāns Ahmeds Uskudarā Stambulas Āzijas pusē uzstādīja vēl divas mošejas; tomēr neviena no tām nav izdzīvojusi līdz mūsdienām.

Raksturs

Sultāns Ahmeds bija pazīstams ar savām iemaņām paukošanā, dzejā, izjādēs ar zirgiem un prasmi brīvi runāt vairākās valodās.

Ahmeds bija dzejnieks, kurš ar pseidonīmu „Bahti” sarakstīja vairākus politiskus un liriskus darbus. Ahmeds darbojās kā patrons zinātniekiem, kaligrāfiem un dievbijīgiem vīriešiem. Tāpēc viņš pasūtīja grāmatu, kuras nosaukums bija „Vēstures kvintesence”, pie kuras strādāja kaligrāfi. Viņš arī mēģināja panākt islāma likumu un tradīciju ievērošanu, atjaunojot vecos noteikumus, kas aizliedza alkoholu, un viņš mēģināja panākt piektdienas lūgšanu apmeklēšanu un pienācīgu pabalstu maksāšanu nabadzīgajiem.

Nāve

Ahmeds I nomira no tīfa un kuņģa asiņošanas 1617. gada 22. novembrī Topkapi pilī, Stambulā. Viņš tika apglabāts Ahmeda I mauzolejā, sultāna Ahmeda mošejā. Troni mantoja viņa jaunākais brālis Princis Mustafa kā sultāns Mustafa I. Vēlāk tronī kāpa arī trīs Ahmeda dēli: Osmans II (v. 1618–22), Murads IV (v. 1623–40) un Ibrahims (v. 1640– 48).

Ģimene

Dzīvesbiedri

• Mahfiruze Hatuna
• Sultāne Kosema

Dēli

• Sultāns Osmans II (dzimis 1604. gada 3. novembrī, Konstantinopolē, Topkapi pilī - noslepkavoja janičāri un Kara Davuds Pašā 1622. gada 20. maijā, Konstantinopolē, Topkapı pilī, apglabāts Ahmeda I mauzolejā, Sultāna Ahmeda mošejā) ar Mahfiruzu Hatunu, Osmaņu impērijas sultāns;
• Princis Mehmeds (dzimis 1605. gadā, Konstantinopolē, Topkapi pilī - nogalināts pēc Osmana II pavēles 1621. gada 12. janvārī, Konstantinopolē, Topkapı pilī, apglabāts Ahmeda I mauzolejā, Sultāna Ahmeda mošejā) ar Sultāni Kosemu;
• Sultāns Murads IV (1612. gada 27. jūlijs, Konstantinopole - 1640. gada 8. februāris, Konstantinopole, Topkapi pils, apglabāts Ahmeda I mauzolejā, Sultāna Ahmeda mošejā) ar Sultāni Kosemu, Osmāņu impērijas sultāns;
• Princis Bajezīds (dzimis 1612. gada novembriī - nogalināts pēc Murada IV pavēles 1635. gada 27. jūlijā, Konstantinopolē, Topkapi pilī, apglabāts Ahmeda I mauzolejā, Sultāna Ahmeda mošejā) kopā ar Mahfiruzi Hatunu;
• Princis Suleimans (dzimis 1613. gadā, Stambulā - tika nogalināts pēc Murada IV pavēles 1635. gada 27. jūlijā, Konstantinopolē, Topkapi pilī, apglabāts Ahmeda I mauzolejā, Sultāna Ahmeda mošejā) ar Sultāni Kosemu;
• Princis Selims (dzimis 1613. gadā, Stambulā – tika nogalināts pēc Murada IV pavēles 1635. gada 27. jūlijā, Konstantinopolē, Topkapi pilī, apglabāts Ahmeda I mauzolejā, Sultāna Ahmeda mošejā) ar Sultāni Kosemu;
• Princis Huseins (dzimis 1614. gada novembrī, Konstantinopolē – miris pēc 1622. gada, Konstantinopolē, Topkapi pilī, apglabāts Mehmeda III mauzolejā, Svētās Sofijas mošejā); ar Mahfiruzi Hatunu;
• Princis Kasims (dzimis 1614. gadā, Konstantinopolē - tika nogalināts pēc Murads IV 1638. gada 17. februārī, Konstantinopolē, Topkapı pilī, apglabāts Murada III mauzolejā, Svētās Sofijas mošejā), ar Sultāni Kosemu;
• Sultāns Ibrahims (dzimis 1615. gada 5. novembrī, Konstantinopolē - noslepkavoja janičāri 1648. gada 18. augustā, Konstantinopolē, Topkapi pilī, apglabāts Mustafa I mauzolejā, Svētās Sofijas mošejā) ar Sultāni Kosemu, Osmāņu impērijas sultāns.

Meitas

• Sultāne Dževherhana (ap 1608. - 1660. gadu, nezināma māte, apglabāta Ahmeda I mauzolejā, Sultāna Ahmeda mošejā);
• Sultāne Aiše (1605/08 - 1657, Konstantinopole, apbedīta Ahmeda I mauzolejā, Sultāna Ahmeda mošejā) kopā ar Sultāni Kosemu;
• Sultāne Fatma (ap 1606. - 1670. gadu, Konstantinopole, apglabāta Ahmeda I mauzolejā, Sultāna Ahmeda mošejā) ar Sultāni Kosemu;
• Sultāne Hanzade (1607. gads - 1650. gada 23. septembris, Konstantinopole, apglabāta Ibrahima I mauzolejā, Svētās Sofijas mošejā) ar Sultāni Kosemu;
• Sultāne Atike (1613 - 1674, apbedīta Ibrahima I mauzolejā, Svētās Sofijas mošejā);
• Sultāne Abide (ap 1618 - 1648, nezināma māte, precējusies tikai vienu reizi, ar Damadu Lielo Mūsu Pašā, bet viņiem nebija bērnu);

Mantojums

Mūsdienās Ahmedu I atceras galvenokārt par sultāna Ahmeda mošejas (pazīstama arī kā Zilā mošeja) celtniecību, kas ir viens no islāma arhitektūras šedevriem. Teritoriju Fatihā ap mošeju šodien sauc par Sultānahmetu. Viņš nomira Topkapi pilī Konstantinopolē un ir apglabāts mauzolejā tieši pie slavenās mošejas sienām.

Populārajā kultūrā

2015. gada televīzijas sēriālā Lieliskais Gadsimts:Kosema Ahmedu I attēlo turku aktieris Ekins Kočs.