Šūnakmens
Šūnakmens kopā ar irdenajiem saldūdens kaļķiežiem sastopams augšējos zemes slāņos, tuvu tās virspusei. Tas veidojies vienlaikus ar ezeru un avotu nogulumiem pēcledus laikmetā jeb holocēnā (aptuveni pirms 6000—10 000 gadu), kad Latvijā bija labvēlīgi klimatiskie apstākļi ilgstošai kalcija karbonāta (CaCO3) izgulsnēšanai. Lielākie kaļķiežu daudzumi uzkrājušies vietās, kur ar kalcija bikarbonātu (Ca (HCO3)) piesātināti pazemes ūdeņi izplūduši virszemē vai applūdinājuši pārpurvotas ieplakas, jo kā gaiss, tā arī augi intensīvi absorbē ogļskābo gāzi. Tā veidojošies avotu nogulumi, kuri parasti neaizņem lielas platības, bet var sasniegt ievērojamu biezumu (Lībānu-Jaunzemju atsegums, Raunas Staburags). Ezeros karbonāti izgulsnējušies no tur ieplūstošo strautu un avotu ūdeņiem un veido plašas, pat vairākus desmitus hektāru lielas iegulas, parasti gan ne biezākas par 0,5—2 m. No ūdens izgulsnētie karbonāti pārklāj augus, tāpēc šūnakmenī bieži sastopamas sūnu inkrustācijas, pārkaļķotas niedres, koku zari un lapas. Smalkā karbonātu masa pakāpeniski sāk cietēt, un vienlaikus mainās arī tās struktūra — kalcīta kristāli pārkristalizējas.[1]
Izmantošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Šūnakmeni var izmantot kā apdares materiālu, tas ir izturīgs pret mitrumu un temperatūras svārstībām. Šūnakmens plaši izmantots tēlnieka Kārļa Zāles veidotajā Rīgas Brāļu kapu ansamblī un Brīvības piemineklī.[2]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Šūnakmens – Latvijas nacionālais ģeoloģiskais simbols». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 1. aprīlī. Skatīts: 2017. gada 5. jūlijā.
- ↑ A. Rodovics, T. Rudovica. Latvijas fiziskā ģeogrāfija. Zvaigzne ABC, 1996. 33. lpp. ISBN 9984-04-333-9.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Šūnakmens.
 | Šis ar ģeoloģiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |