Pāriet uz saturu

Silūrs

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Silūrs (periods))
Silūrs
443.7 – 416 miljoni gadu
Vidējais O2 saturs atmosfērā perioda laikā ap 14 % apjoma
(70% mūsdienu)
Vidējais CO2 saturs atmosfērā perioda laikā ap 4500 ppm
(16 × no pirmsindustriālā laikmeta)
Vidējā virsmas temperatūra perioda laikā ap 17 °C
(3 °C virs mūsdienu līmeņa)
Jūras līmenis (virs mūsdienu) ap 180 m

Silūrs ir trešais ģeoloģiskais periods (sistēma) paleozoja ērā, kurš ilga apmēram 27 miljonus gadu (no 443,8 ± 1,5 līdz 419,2 ± 3,2 Ma). Periods nosaukts Velsā dzīvojošas seno ķeltu cilts (latīņu: Silures) vārdā. Silūra apakšējo robežu nosaka organismu masu bojāeja ordovika beigās, kā rezultātā izmira ap 60% no ordovikā dzīvojošajām sugām (ordovika-silūra izmiršana).

Silūra sākumam raksturīgi Zemes garozas grimšanas procesi un dziļu jūru veidošanās, kas maksimumu sasniedza Landoveras laikmetā. Tajās izgulsnējās tumši pelēki un melni argillīti ar graptolītu paliekām. Arī ģeosinklinālēs notika galvenokārt grimšana. Šajā laikā izplatīts bija zemūdens vulkānisms. Perioda beigās savienojoties Āzijas un Sibīrijas, Eiropas un Ziemeļamerikas kontinentiem, notika Zemes garozas celšanās un kalnu veidošanās (Kaledonijas krokošanās cikls). Ģeosinklinālajās zonās notika Zemes garozu veidojošo slāņu krokošanās, kuru pavadīja aktīvs vulkānisms. Uz platformām notika orogēno kustību izraisīta jūras baseinu regresija un plašu šelfa jūru veidošanās, kurās izgulsnējās organogēnie karbonātieži, ģipšakmeņi un akmeņsāls.

Arī Latvijas teritorijā ir plaši pārstāvēti silūra nogulumi, kas atrodas zem devona nogulumiem. To virsma atrodas no 161,5 m zem jūras līmeņa (Kolkā) līdz 949,5 m zem jūras līmeņa (Papē).[1]

Silūra sistēmas dalījums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Baltikas, Laurentijas un Avalonijas kontinenti ekvatora tuvumā ordovika (Ordivizium, apakšā), silūra un devona laikmetos.

Silūra sistēmu iedala 2 nodalījumos, 4 nodaļās un 8 stāvos:

Periods (sistēma) Epoha (nodalījums) Nodaļa Laikmets (stāvs) Intervāls
Silūra periods Augšējais silūrs Pršidoli 423,0—419,2 Ma
Ludlova Ludforda 425,6—423,0 Ma
Horste 427,4—425,6 Ma
Apakšējais silūrs Venloka Homera 430,5—427,4 Ma
Šeinvuda 430,5—427,4 Ma
Landovera Teliča 438,5—433,4 Ma
Aerona 440,8—438,5 Ma
Rudana 443,8—440,8 Ma

Silūra perioda ūdenstilpēs dominēja aļģes. Daudzas sugas attīstījās sausākā vidē — uz mitras zemes. Silūra vidū radās pirmie sauszemes augi — psilofīti, kas strauji attīstījās par augstākajiem augiem.

Bezmugurkaulnieku faunu sāka pārstāvēt gandrīz visas klases. Seklajās jūrās attīstījās bagāta koraļļu, gliemju, pleckāju un jūras liliju fauna. Bija arī liela trilobītu un galvkāju — nautiloīdu dažādība. Uzplaukumu sasniedza graptolīti. Jūrās plaši izplatījās rifi, kurus veidoja stromatoporas, tabulāti un heliolitoideji. Uz sauszemes iznāca pirmie posmkāji — skorpioni.

No mugurkaulniekiem silūrā plaši attīstījās bezžokļaiņi (telodonti, heterostraki, osteostraki, anaspidas). Šajā laikā tika pārstāvētas visas galvenās bezžokļaiņu grupas. Silūrā parādījās pirmās īstās zivis — akantodes, bruņuzivis un pat pirmās starspurzivis.

Derīgie izrakteņi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Silūra perioda nogulumos ir sastopamas vara sulfīdu rūdas (Urāli, Norvēģija). Ar Dienvidurālu un Vidusāzijas kramu saturošajiem slāņiem ir saistītas mangāna un fosforītu atradnes. ASV (Ņujorkas un Alabamas štatos) ir atklātas un atrodas izstrādes stadijā dzelzs rūdu atradnes, ka arī ģipša iegulas (Ņujorkas štata centrālā daļa). Galvenie silūra sistēmas derīgie izrakteņi ir dzelzs rūdas, zelts, varš, degslāneklis, fosforīti un barīts.

Nogulumi Latvijā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvija atradās senā Baltikas kontinenta piekrastē, tuvu Zemes ekvatoram. Ordovika un silūra vecuma nogulumi ir kaļķakmeņi, māli, merģeļi, smilšakmeņi un dolomīti.

  1. Latvijas daba. 5. sējums. Rīga : Preses nams. 1998. 97. lpp.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]