Safarīdu valsts
Safarīdu valsts (persiešu: سلسله صفاریان) bija austrumirāņu valsts, kas no 861. līdz 1003. gadam pārvaldīja daļu Lielās Irānas. Viena no pirmajām vietējām persiešu dinastijām, kas izveidojās pēc arābu iekarošanas.
Dinastijas dibinātājs bija Jakubs ibn Lejss, kurš dzimis 840. gadā nelielā pilsētiņā, ko sauca par Karninu. Viņš pārņēma kontroli pār Sistānas reģionu un sāka iekarot lielāko daļu Irānas un Afganistānas, kā arī daļu Pakistānas, Tadžikistānas un Uzbekistānas.
Safarīdi izmantoja savu galvaspilsētu Zarandžu kā bāzi agresīvai ekspansijai uz austrumiem un rietumiem, bet nepastāvēja ilgi pēc Jakuba nāves.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Safarīdu valsts.
