Sāmi

Sāmi (pašnosaukums: samit vai samek — "purva cilvēki"), agrāk saukti arī par lapiem, ir Ziemeļeiropas galējo ziemeļu pamatiedzīvotāji, kas tur mīt jau kopš pēdējā Ledus laikmeta beigām un ir saglabājuši ļoti senus kultūras elementus, kas tos vieno arī ar Latvijas pirmiedzīvotāju kultūru. Sāmu valoda pieder somugru valodu saimei un ir līdzīga arī urāliešu valodu samodiešu grupas ņencu valodai.

Apdzīvotības areāls

Sāmu valodas dialektos runājošās etniskās grupas dzīvo Norvēģijas ziemeļos (ap 40 000), Zviedrijas ziemeļos (ap 20 000), Somijas ziemeļos (ap 6500) un Krievijas Federācijas ziemeļos Kolas pussalas teritorijā (ap 2000). Sāmi savu zemi sauc par „Sápmi“ vai „Same Ätnam“.

Izcelsme

Vairums vēsturnieku uzskata, ka sāmu priekšteči bijuši kādā no paleoeiropiešu valodām runājoši Fenoskandijas pirmiedzīvotāji, kas apmetušies no ledāja atbrīvojušajās tundras zemēs un nodarbojušies ar ziemeļbriežu medībām un zveju. Ziemeļbriežu pieradināšana un lopkopība Ziemeļeiropā ir sākusies laika periodā no 1800. līdz 800. gadam p.m.ē. Sāmu kultūrai raksturīgās azbesta keramikas paraugus atrod jau no apmēram 1500. gada p.m.ē. Romas impērijas ģeogrāfa Tacita aprakstos pirmo reizi sastopams cilts nosaukums "fenni", ko saista ar sāmiem un somiem.

Pēc jaunākiem pētījumiem sāmu valodās runājošās ciltis pēc 300. gada p.m.ē. migrējušas no Lādogas un Oņegas ezeru apkārtnes. Sākot ar agrīnajiem viduslaikiem uz sāmu apdzīvotajām zemēm migrēja somi un karēļi.

Vēsture

Sāmu apdzīvoto teritoriju kolonizācija sākās vikingu laikos 10. gadsimtā no tagadējās Jēvleborjas lēnes, kuras dienvidu daļa jeb Jestrika zeme (latīņu: Gestricia, zviedru: Gästrikland) piederēja zviedru ķēniņu pārvaldītajai Svēlandei. Uz ziemeļiem no tās atradās Helsingija (latīņu: Helsingia). Ādams no Brēmenes savā Hamburgas arhibīskapijas hronikā ("Hamburgas baznīcas arhibīskapu darbi") pieminējis, ka ap 1060. gadu Helsingijā ieradies katoļu misionārs Stefans (latīņu: Stephanus; zviedru: Stenfinn), kas vēlāk ieguvis Helsingijas apustuļa vārdu. Pēc Somijas krusta kariem izceļotāji no Helsingijas apmetās tagadējo Helsinku apvidū, kas ir to nosaukuma pamatā. 14. gadsimtā radās Upsālas arhibīskapijas konflikts ar norvēģu Nidarosas (Trondheimas) arhibīskapiju par tiesībām ievākt sāmu zemē baznīcas nodevas, kas 1336. gadā nonāca līdz par Romas pāvesta kūrijai. 1339. gadā Zviedrijas un Norvēģijas ķēniņš Magnuss IV izlēma piešķirt baznīcas nodevu vākšanas tiesības Upsālas arhibīskapam.

Norlandes nosaukums sāmu zemei rakstos lietots tikai no 15. gadsimta sākuma un sākumā ar "Ziemeļu zemes" vārdu apzīmēja arī tagadējo Somijas Lapzemi. Zviedru ekspansija uz ziemeļiem sākās 17. gadsimtā, 1645. gadā Zviedrija atņēma Dānijas-Norvēģijas karalistei Herjedāleni (Härjedalen) un daļu no Jemtlandes. 1809. gadā Krievijas Impērija atņēma Zviedrijai Norlandes austrumu daļu, ko pievienoja Somijas lielhercogistei. 19. gadsimtā Norlandē sāka celt lielas papīrfabrikas un dzelzs raktuves.

Reliģija

Sāmu šamanis ar rituālajām bungām (18. gadsimta attēls)

Sāmu, tāpat kā visu ziemeļu tautu, sākotnējā reliģija bija šamanisms, kas balstās uz ticību dabas gariem, kas ir ietekmējami ar burvju jeb "šamaņu" (noaide, nojd) palīdzību. Nākotni centās paredzēt ar īpašu burvju bungu palīdzību. Radīšanas dievība ir Saule (biejve), kas radījusi zemi kā mātes dievību, vēja dievību (bieggaolmaj) un dzīvnieku dievību (lejbolmej). Tika pielūgtas arī svētvietas (sieidi, siejdde) — alas, izcilas klintis, avoti, kuriem upurēja ziemeļbriežu mazuļus. Svētais dzīvnieks bija lācis (guovža) kā dievu vēstnesis pie cilvēkiem.

Mūsdienās Norvēģijā, Zviedrijā un Somijā lielākā daļa sāmu ir luterticīgie. 19.—20. gadsimtā bija arī populārs lestadianisms.

Literatūra

Halvard Bjørkvik: Folketap og Sammenbrudd 1350—1520. In: Aschehougs Norges Historie Bd. 4. Oslo 1996. (norvēģiski)
Sápmelaccat / doammaheaddji: Aage Solbakk. — Guovdageaidnu [u.a.] : Sámi Instituhtta [u.a.], 1993 (sāmu vēstures mācību grāmata), ISBN 82-7374-175-3 (sāmiski)

Ārējās saites