Panarābisms
Panarābisms ir politiskā kustība arābu valstīs, kuras mērķis ir apvienot visas arābu valstis.
Pēc arābu kalifāta sabrukuma, arābu apdzīvotās teritorijas tika pakļautas dažādiem iekarotājiem un kolonizatoriem.
Pirmajā pasaules karā Lielbritānija un Francija veicināja arābu sacelšanos, lai sakautu Osmaņu impēriju. Arābu plāni pēc kara izveidot savu patstāvīgu valsti neizdevās, jo Lielbritānija un Francija pakļāva lielu daļu Tuvo Austrumu. Tikai Saūda Arābijai izdevās iegūt neatkarību. Papildus neapmierinātībai ar ārvalstu uzspiestajām robežām, no 1930. gadiem auga arābu neapmierinātība ar ebreju cionistu vāji slēptajiem centieniem Palestīnā izveidot savu valsti.
Panarābisms savus ziedu laikus piedzīvoja pēc Otrā pasaules kara kad tika izveidota Arābu līga. Pēc Gamāla Abdela Nāsera nākšanas pie varas 1954. gadā, Ēģipte kļuva par panarābisma centru. Šajā laikā panarābisms bija sekulāri sociālistiska kustība.
Neatkarību ieguvušās arābu valstis veica vairākus nesekmīgus mēģinājumus apvienoties. Irāka un Jordānija 1958. gadā izveidoja Arābu federāciju. Ēģipte un Sīrija izveidoja Apvienoto Arābu republiku (1958—1961), kura kopā ar Ziemeļjemenu izveidoja Apvienotās arābu valstis — federāciju kura pastāvēja 1958. — 1961. gados. Vēlāk Lībija mēģināja apvienoties ar Ēģipti. Veiksmīgākais arābu valstu apvienošanās piemērs ir Apvienotie arābu emirāti. Arābu sakāve 1967. gada karā, Nāsera nāve 1970. gadā iezīmē panarābisma norietu.