Melnkāju sesks
| Melnkāju sesks Mustela nigripes (Audubon & Bachman, 1851) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Plēsēji (Carnivora) |
| Dzimta | Sermuļu dzimta (Mustelidae) |
| Apakšdzimta | Sermuļu apakšdzimta (Mustelinae) |
| Ģints | Sermuļi (Mustela) |
| Suga | Melnkāju sesks (Mustela nigripes) |
| Izplatība | |
 Izplatības areāls - trīs nelieli reģioni ASV teritorijā | |
 Melnkāju sesks Vikikrātuvē | |
Melnkāju sesks jeb Amerikas sesks (Mustela nigripes) ir neliels sermuļu dzimtas (Mustelidae) plēsējs.
Dzīvo Ziemeļamerikā. Tā tuvākais radinieks ir stepes sesks (Mustela eversmanii), kas dzīvo Krievijas stepēs.[1] Bieži melnkāju sesku jauc ar mājas sesku, bet tie nav tik tuvi radinieki, lai gan abi pieder sermuļu ģintij.
Melnkāju sesks ir apdraudēta suga, un to sargā likums. Kopš 1937. gada tas vairs nedzīvo Kanādā, un kopš 1967. gada tas ir ierakstīts ASV Sarkanajā grāmatā, bet kopš 1979. gada pastāvēja uzskats, ka melnkāju sesks visā Ziemeļamerikā ir izmiris.[2] Par pārsteigumu dabas pētniekiem Vaiomingā tika atklāta neliela sesku populācija. Pēdējo savvaļas populāciju 1986. gadā sagūstīja un turpināja audzēt nebrīvē. Nebrīvē dzimušos melnkāju seskus kopš tā laika veiksmīgi introducē dažādās seska vēsturiskajās dzīves vietās, un šis projekts ir kļuvis par brīnišķīgu piemēru tam, kā var dabā atgriezt gandrīz izmirušu sugu.[3]
Izskats
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Melnkāju seska ķermenis ir garš, slaids un lokans, tam ir īsas kājas un saplacināta galvas forma ar trīsstūrveida seju. Ausis mazas un noapaļotas. Ķermenis bez astes ir apmēram 45 cm garš, bet kuplā aste ir 15 cm gara, svars apmēram 1 kg. Kažoka matojuma spalviņas pie pamatnes ir baltas, bet kļūst tumšākas spalvas galā, radot kopējo bālganbrūno izskatu. Mugura ir tumšāka par pavēderi un pakakli. Tā kājas, astes gals un sejas maska ir melna.
Uzvedība un barība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Melnkāju sesks ir nakts dzīvnieks, un tā galvenais medījums ir prēriju suņi. Tas retu reizi medī arī citus mazus zīdītājus, putnus un kukaiņus. Gada laikā melnkāju sesks apēd apmēram 100 prēriju suņus, un, ja tā dzīves vietas tuvumā nav liela kolonija ar šiem mazajiem dzīvnieciņiem, tad sesks nevar izdzīvot. Viena prēriju suņu kolonija aizņem apmēram 50 ha platības, kas nodrošina viena pieauguša melnkāju seska vajadzības pēc barības. Melnkāju seska izdzīvošana ir cieši saistīta ar prēriju suņiem. Sesks pat migu iekārto prēriju suņu alās. Dažreiz sesks nomedī kādu peli.
Riests melnkāju seskiem sākas martā, aprīlī. Grūsnība ilgst 41—45 dienas. Piedzimst 1—7 mazuļi, bet vidēji 3—4 mazuļi.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Melnkāju seski 19. un 20. gadsimtā gandrīz izmira, jo kritiski samazinājās prēriju platības, izplešoties lauksaimniecībai, kas savukārt samazināja prēriju suņu populāciju, un sesku populācijā izplatījās vairākas smagas slimības, kā suņu mēris un meža mēris, kas ir līdzīgs buboņu mērim. Arī pirms tam melnkāju sesks nebija bieži sastopams dzīvnieks. To kā atsevišķu sugu klasificēja tikai 1851. gadā dabas pētnieki J.J.Adabons (John James Audubon) un R.J.Bačmens (Rev. John Bachman). Jau 19. gadsimta vidū melnkāju seskiem draudēja izmiršana, jo saskaņā ar šo pētnieku novērojumiem dabā, sesks netika pamanīts un datēts vairāk kā 20 gadus.
Ļoti mazu melnkāju sesku populāciju, kurā bija 130 dzīvnieki, nejauši atklāja 1981. gadā Vaiomingā. Drīz pēc tam populācija strauji izmira slimību dēļ. Dabas pētnieki no Vaiomingas 1986. gadā uzsāka melnkāju sesku glābšanas projektu un saķēra pēdējos 18 seskus, lai drošos apstākļos, nebrīvē pavairotu melnkāju sesku populāciju. Šajā laikā melnkāju seski dzīvoja vairs tikai nebrīvē dažādos zoodārzos, īpatņu kopējais skaits bija apmēram 50.
Kopš 1991. gada melnkāju seskus sāka introducēt atpakaļ savvaļā. Šie dzīvnieki ir atgriezušies Montānas, Dienviddakotas, Arizonas, Jūtas, Kolorādo un Čivavā Meksikā dabas ainavās. Toronto zoodārzs ir izaudzējis vairākus simtus melnkāju sesku un introducējis tos Kanādas dabā,[2] lai gan sesks joprojām arī 2000. gada dzīvnieku uzskaitē Kanādā skaitās izmiris.[4]
2007. gadā melnkāju sesku populācija ASV bija sasniegusi vairāk kā 750 dzīvnieku, bet zoodārzos dzīvoja 250 seski, par spīti tam, ka 1996. gadā dzīvnieks tika pasludināts par izmirušu ASV.[5]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Mustela nigripes (Black-footed Ferret)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009. gada 22. decembrī. Skatīts: 2010. gada 27. februārī.
- ↑ 2,0 2,1 «Toronto Zoo > Conservation > Mammals». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 3. februārī. Skatīts: 2009. gada 22. septembrī.
- ↑ Once rare black-footed ferrets make comeback | Reuters
- ↑ «Species at Risk / Espèces en péril». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 30. janvārī. Skatīts: 2008. gada 6. jūnijā. Arhivēts 2013. gada 30. janvārī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ Call It a Comeback: Ferret Population Shows Big Growth in Wyoming - New York Times
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Black-footed ferret back on prairie turf
- Black-Footed Ferret
- The Black-Footed Ferret Recovery Arhivēts 2010. gada 7. janvārī, Wayback Machine vietnē.
- Melnkāju seska video (azgfd.gov)
- Black-footed Ferret in Arizona Arhivēts 2013. gada 21. janvārī, Wayback Machine vietnē.
- Black-Footed Ferret Recovery -- At the Crossroads Arhivēts 2010. gada 24. februārī, Wayback Machine vietnē.
- Black-Footed ferret (Mustela nigripes) Arhivēts 2010. gada 28. janvārī, Wayback Machine vietnē.
- COSEWIC Status report - Black-footed ferret
- Black-footed Bandits, Stealing Home