Mediju konverģence
Mediju konverģence ir process, kurā esošās plašsaziņas līdzekļu un komunikācijas nozares un kultūras pielāgo jaunās tehnoloģijas.[1] Šis process atsaucas uz atšķirīgu informācijas nesēju un informācijas tehnoloģiju sistēmu krustošanos, kuras iepriekš tika uzskatītas par atsevišķām un patstāvīgām.[1] Mediju konverģence ir nepārtraukts process, kas norisinās dažādos mediju tehnoloģiju, nozaru, satura un auditoriju krustpunktos.[2] Tā kā šis termins tiek izmantots, lai aprakstītu adaptāciju, apvienošanos un pārejas procesus, tas norāda uz to, ka pašreiz veco un jauno tehnoloģiju konfrontācija ir sarežģīta un daudzslāņaina.[1]
Mediju konverģences veidi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Mediju un komunikācijas profesori no dažādām pasaules vietām mēdz izdalīt vairākus mediju konverģneces veidus, taču par galvenajiem trīs joprojām tiek uzskatīti - tehnoloģiskā konverģence, kultūras prakšu konverģence un satura konverģence.[3] Tehnoloģiskajai konverģencei piemīt tendence, ka tehnoloģijas, kas iepriekš ir bijušas nesaistītas, attīstoties un progresējot, kļūst ciešāk integrētas un pat vienotas.[4] Spilgts piemērs tehnoloģiskajai konverģencei mūsdienās ir mobilais telefons, kas laika gaitā ir papildināts ar audio, kameras un citām funkcijām.
Kultūras prakšu konverģence ir teorija, kas atzīst mainīgās attiecības un pieredzi ar jauniem medijiem.[5] Šis mediju konverģences veids tiek vērsts uz to, kā mainījusies mediju ražošana un patēriņš, ņemot vērā auditorijas/lietotāju sadarbību, kolektīvo inteliģenci un saplūstošo tehnoloģisko vidi, kā rezultātā mūsdienās var izjust paplašinātu, interaktīvu un pat kopīgu sabiedrības iesaisti ne tikai izklaides, bet arī informācijas medijos.[5][6] Savukārt satura konverģence tiek saistīta ar viena un tā paša satura parādīšanos dažādās tehnoloģijās un mediju platformās, kas ļauj auditorijai brīvi ceļot starp neskaitāmām platformām un atlasīt sev interesējošo saturu, kā arī dalīties ar savu jaunradi tālāk.[3]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 Tim Dwyer. Media convergence. Open University Press : McGraw-Hill, 2010. 2. lpp.
- ↑ Jenkins, Henry (June 2001). "Digital Renaissance". Technology Review: 93.
- ↑ 3,0 3,1 Graham Meikle & Sherman Young. Media convergence. Networked digital media in everyday life. MPG Books Group, Bodmin and King's Lynn : Palgrave Macmillan, 2012. 2–7. lpp.
- ↑ Geum Youngjung, Kim Chulhyun, Lee Sungjoo & Kim Moon-Soo (June 2012). "Technological Convergence of IT and BT: Evidence from Patent Analysis". ETRI Journal Volume 34, Number 3: 439-448.
- ↑ 5,0 5,1 Michael Z. Newman & Elana Levine. Legitimating television. Media convergence and cultural status. Walsworth Publishing Company : Routledge, Taylor & Francis, 2012. 3–5. lpp.
- ↑ Henry Jenkins. Convergence culture. Where old and new media collide. New York University : New York University Press, 2006. 4-10. lpp.
|