Ludvigs IV Bavārietis

**Ludvigs IV Bavārietis**
*Ludwig IV. der Bayer*
Ludvigs IV Bavārietis; Ludwig IV. der Bayer
Svētās Romas imperators
	1328. gads — 1347. gada 11. oktobrī
Priekštecis	Heinrihs VII
Pēctecis	Kārlis IV
Dzimis	1282. gada aprīlis; Minhene, Bavārijas hercogiste, Svētā Romas impērija; (Bavārija, Vācija)
Miris	1347. gada 11. oktobrī (65 gadu vecumā); Firstenbruka, Bavārijas hercogiste, Svētā Romas impērija; (Bavārija, Vācija)
Apglabāts	Frauenkirche, Minhene, Vācija
Dzīvesbiedre	1. Svidņicas Beatrise; 2. Holandes Margareta
Bērni	16 bērni, to skaitā Ludvigs V Brandenburgietis, Stefans II Vitelsbahs (no Beatrises), Ludvigs VI Romietis, Vilhelms I Vitelsbahs, Albrehts I Vitelsbahs, Oto V Vitelsbahs, Bavārijas Beatrise (no Margaretas)
Dinastija	Vitelsbahu dinastija
Tēvs	Ludvigs II Stingrais
Māte	Hābsburgu Matilde
Reliģija	katolisms

Ludvigs IV Bavārietis (vācu: Ludwig IV. der Bayer; dzimis 1282. gada aprīlī, miris 1347. gada 11. oktobrī) bija Romiešu karalis no 1314. gada, Itālijas karalis no 1327. gada un Svētās Romas imperators no 1328. gada. Ludvigs bija Bavārijas hercoga Ludviga II Stingrā un Romiešu karaļa Rūdolfa I Hābsburga meitas Matildes dēls. Bērnībā uzauga kopā ar savu brālēnu Frīdrihu III Skaisto, ar kuru bija tuvi draugi.

Pēc imperatora Heinriha VII nāves Francijas karalis Filips IV izvirzīja sava dēla Filipa V kandidatūru. Heinriha VII dēlu elektori neuzskatīja par karaļa kandidātu, lai neradītu mantojamu dinastiju. Sašķeltie elektori 1314. gadā ievēlēja divus Romiešu karaļus. Pfalcas Rūdolfs Vitelsbahs kopā ar Saksijas-Vitenbergas hercogu Rūdolfu un Ķelnes arhibīskapu Heinrihu nobalsoja par Hābsburgu dinastijas pārstāvi Frīdrihu III Skaisto. Nākamajā dienā Maincas un Trīres arhibīskapi kopā ar Bohēmijas karali, Brandenburgas markgrāfu un Saksijas-Lauenburgas hercogu par karali ievēlēja Ludvigu IV. Ķelnes arhibīskaps, kam bija tādas pilnvaras, kronēja Frīdrihu III ar īsto kroni Bonnā. Tikmēr Maincas arhibīskaps, kam tādu pilnvaru nebija, ar citu kroni Ludvigu IV kronēja tradicionālajā Āhenē. Abu seno draugu starpā sākās ilgstošas sadursmes, kas īstā karā izvērtās tikai 1322. gada 28. septembra kaujā pie Mīldorfas, kurā uzvarēja Ludvigs IV, bet Frīdrihu III sagūstīja. Trīs gadus pavadījis ieslodzījumā Trauznicas pilī Bavārijā, Frīdrihs tika atbrīvots pret solījumu atteikties no pretenzijām uz troni un pierunāt savu brāli Leopoldu pārtraukt cīņu pret Ludvigu. Tā kā Frīdriham neizdevās pierunāt Leopoldu pārtraukt cīņu, viņš atgriezās pie Ludviga, lai atgrieztos ieslodzījumā. Šis žests samierināja abus pretiniekus. Tika panākta vienošanās, ar kuru Frīdriham uzticēja Vācijas kontroli, kamēr Ludvigs ar karaspēku devās uz Itāliju. Ludvigam savu stāvokli izdevās vēl vairāk nostiprināt 1323. gadā, kad pēc Askānijas dinastijas izmiršanas viņš par Brandenburgas markgrāfu iecēla savu dēlu. Brandenburgā Vitelsbahi valdīja līdz 1373. gadam.^[1]

Ludvigam IV sākās jau tradicionālais konflikts ar Romas pāvestu Jāni XXII par laicīgās un garīgās varas attiecībām. 1326. gadā karalis ar armiju devās uz Itāliju, lai atjaunotu impērijas kontroli, un kronētos par imperatoru. Tikmēr pāvests formāli atņēma karalim visas viņa zemes un saukāja viņu par “Bavārieti”, šī iesauka karalim pielipa. 1327. gadā Ludvigs IV Milānā kronējās par Itālijas karali. 1328. gada 7. janvārī viņš iegāja Romā, no kurienes bija padzīts Neapoles karaļa Roberto Anžū karaspēks un izveidota republika. 17. janvārī viņu iesvētīja divi bīskapi un kronēja republikas vadītājs. 31. martā pāvests pasludināja šo kronēšanu par spēkā neesošu. 18. aprīlī imperators pasludināja pāvestu par ķeceri un atceltu no amata. 12. maijā Romas iedzīvotāji ievēlēja antipāvestu Nikolaju V, kurš vēlreiz kronēja Ludvigu IV. Pēc tam kad Ludvigs atgriezās Vācijā, Itālija atkal pārgāja pāvesta pusē. Tikmēr imperatoru atbalstīja Vācijas garīdzniecība, kas sāka novērsties no pāvesta, un impērijas pilsētas, kas maksāja lielu nodokļu daļu. Bohēmijas karalis Johans Luksemburgs tikmēr devās pats savā karagājienā uz Itāliju, un 1332. gadā noslēdza draudzības vienošanos ar Francijas Filipu VI, kurā franči solījās atbalstīt Johanu, ja viņš vai viņa dēli kļūs par Romiešu karaļiem. Nebeidzamie konflikti ar Romas pāvestu un Francijas karali noveda pie Ludviga IV lēmuma 1337. gada 23. jūlijā noslēgt aliansi ar Anglijas karali Edvardu III. Ludvigs IV jutās pietiekami spēcīgs politiski, lai 1338 gadā elektori kopsapulcē publiski paziņotu, ka aizstāvēs impērijas likumus, un ka turpmāk elektoru vairākuma ievēlētam karalim vairāk nebūs nepieciešama Romas pāvesta piekrišana un apstiprinājums, lai stātos amatā. Romas pāvesta ietekme politiskā ietekme impērijā tuvojās beigām.

Ludvigs IV pēc 1344. gada saskārās ar jaunu troņa pretendentu, Bohēmijas Johana dēlu Kārli Luksemburgu, Morāvijas markgrāfu, kurš bija uzaudzis Francijas galmā un kuru atbalstīja pāvests Klements VI. Elektori bija neapmierināti ar Ludviga valdīšanu un Luksemburgi pieprasīja jaunas karaļa vēlēšanas. Ludviga pēdējo aizstāvi, Maincas arhibīskapu Heinrihu 1346. gada aprīlī pāvests atcēla no amata, ieceļot sev uzticīgu kandidātu. 1346. gada 11. jūlijā Kārli Luksemburgu par karali ievēlēja trīs garīdzniecību pārstāvošie elektori, Bohēmijas karalis un Saksijas hercogs, diviem Vitelsbahu elektoriem nepiedaloties. Tā kā Ķelnes pilsēta turpināja atbalstīt Ludvigu, Kārļa IV kronēšanu Ķelnes arhibīskaps 26. novembrī veica Bonnā. Kārļa IV stāvokli uzreiz pēc ievēlēšanas negatīvi ietekmēja Kresī kauja pret angļiem. Kaujā franči cieta sakāvi, krita Kārļa IV tēvs, un viņš pats bija ievainots. Pēc kaujas viņš devās kronēties uz Bonnu, no kurienes bēga uz Prāgu un pēc tam uz Tiroli. Taču 1347. gada 11. oktobrī Ludvigs IV mira lāču medību laikā. Vitelsbahu pārstāvji 1349. gada 30. janvārī par karali ievēlēja Tīringenes grāfu Švarcburgas Ginteru. Šajā laikā Kārlis IV jau bija nostiprinājies politiski un militāri. Viņš sakāva Ginteru un atzina Ludviga IV dēlu tiesības uz Tiroli un Brandenburgu, tā nostiprinoties tronī.^[1]