Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs

Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs
Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs
	Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejsAtrašanās vieta Rīgā
Dibināts	1924. gada 2. februārī
Atrašanās vieta	Brīvības gatve 440, Rīga, Latvija
Koordinātas	56°59′41.668″N 24°15′41.668″E / 56.99490778°N 24.26157444°EKoordinātas: 56°59′41.668″N 24°15′41.668″E / 56.99490778°N 24.26157444°E
Direktors	Zanda Ķergalve
Mājaslapa	brivdabasmuzejs.lv

Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs ir 1924. gada 2. februārī Berģos, Juglas ezera krastā dibināts Latvijas tradicionālās kultūras pieminekļu brīvdabas muzejs, viens no vecākajiem šāda veida muzejiem Eiropā.

Pavisam uz muzeju pārvestas, uzstādītas un iekārtotas 118 no 17. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta 30. gadu otrajai pusei vēsturiskajos Latvijas novados — Kurzemē, Vidzemē, Zemgalē un Latgalē — būvētas celtnes. Vēl vairākas celtnes uz muzeju ir pārvestas, bet dažādu apstākļu dēļ nav uzstādītas un patlaban glabājas izjauktā veidā. Brīvdabas muzeja krājumā ir arī aptuveni 150 000 glabāšanas vienību, kas veido lielāko etnogrāfisko priekšmetu kolekciju Latvijā.

Vēsture

1924. gada 2. februārī pēc arhitekta Paula Kundziņa ierosinājuma Latvijas Republikas Izglītības ministrijas Pieminekļu valde pieņēma lēmumu par Brīvdabas muzeja dibināšanu.^[2] Zemes ierīcības komisija no Valsts zemes fonda muzeja vajadzībām piešķīra zemi Juglas ezera kāpās, Berģos, daļēji iekļaujot arī bijušās Bonaventuras muižas īpašumus. Dibinot Brīvdabas muzeju, Pauls Kundziņš definēja jaunā muzeja misiju:

Brīvdabas muzejs grib sakopot mūsu tautas kultūras darinājumus tādā sakarībā, kādā tie radušies un lietoti pagājušajos laikos — kopainās uzglabāt sendienu dzīves redzamo saturu, kas ietverts celtnēs, viņu apkārtnē un sakārtojumā, telpu iekšējā izveidojumā, iedzīves un darba piederumos
— Pauls Kundziņš^[3]

Turpmākajos gados ritēja pakāpeniska teritorijas pielāgošana muzeja vajadzībām kā arī pirmo celtņu un citu eksponātu apzināšana. Pirmā celtne — „Rizgu” rija no Vidzemes Vestienas pagasta uz muzeja teritoriju pārvesta un uzstādīta 1928. gadā. Apmeklētāju apskatei muzejs atvērts 1932. gadā, kad tā ekspozīcija bija 6 senceltnes un to iekārtas priekšmeti (Vidzemes sēta).

Līdz Otrajam pasaules karam muzejs strauji attīstījās un kļuva par sabiedrības iecienītu vietu. Daudzas muzeja ēkas tika nojauktas un uzstādītas muzejā, pateicoties ziedojumiem un dažādu sabiedrisko organizāciju palīdzībai (piemēram, skauti, akadēmiskās mūža organizācijas). Muzejā bija pārstāvēti sētu kompleksi no visiem Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem, kā arī vairākas citas arhitektoniski un kultūrvēsturiski nozīmīgas ēkas. Muzejs tika veidots un attīstīts, iedvesmojoties no līdzīgiem muzejiem citur Eiropā, galvenokārt Skansena Stokholmā.

1940. gada un Otrā pasaules kara notikumi muzeja attīstību pārtrauca, bet muzejs turpināja strādāt un būt pieejams publikai arī visu kara laiku. Šī laika muzeja pārzinim arh. Jānim Jaunzemam pat izdevās noorganizēt vairāku celtņu nojaukšanu un pārvešanu uz Brīvdabas muzeju. Lai arī valdošo ideoloģiju maiņa un kara laika postījumi muzeju skāra maz, lielākais zaudējums bija tikpat kā viss pirmskara personāls, kas tika represēts vai spiests doties trimdā. No vadošajiem šī laika darbiniekiem var minēt arhitektus Paulu Kundziņu, Pēteri Ārendu, Ksaveriju Andermani un Jāni Jaunzemu, no kuriem tikai Jaunzems pēc Otrā pasaules kara bija palicis Latvijā.

Līdz pat 1960. gadiem jaunā padomju vara īsti neizprata Brīvdabas muzeja būtību un tas tika pat saukts par „šķiriski nepareizu”. Šajā periodā notika atkāpes no sākotnēji zinātniskajiem muzeja attīstīšanas kritērijiem un vairāki objekti muzejā tika uzstādīti, ņemot vērā pirmkārt sociālos un pat ideoloģiskos apsvērumus, nevis zinātniski pamatotu arhitektūras vērtību.

Tomēr padomju vara diezgan ātri saprata brīvdabas muzeju nozīmi un jau 60. gados brīvdabas muzeji Latvijā piedzīvoja sava veida ziedu laikus. Muzeju vidē ienāca jauna profesionāļu paaudze un palielinājās sakari ar ārvalstīm. Tā rezultātā Latvijā izveidojās arī vairāki citi brīvdabas muzeji vai ekspozīcijas. Brīvdabas muzeja teritorija tika ievērojami palielināta un tika pārvesta un uzstādīta vesela rinda kultūrvēsturiski un arhitektoniski vērtīgu celtņu (piemēram, lībiešu zvejnieka/zemnieka sētas komplekss, Kurzemes zvejniekciems, kā arī vairākas sakrālās celtnes).

Pēc Latvijas republikas atjaunošanas 1991. gadā Brīvdabas muzejs aktīvi pievērsās 20. gadsimta 20.—30. gadu mantojuma vākšanai un saglabāšanai, kas vainagojās ar jaunsaimnieka sētas kompleksa atklāšanu 1997. gadā, kas veltīta 20. gadu agrārās reformas un jaunsaimnieku darba piemiņai. Patlaban muzejs aizņem 87,66 ha lielu platību priežu mežā Juglas ezera krastā. Muzejs tiek uzskatīts par pieminekli latviskajai dzīvesziņai tās ainaviskajā un arhitektoniski estētiskajā izpausmē.^[4]

Muzejā izveidotas latviešu zemnieku, amatnieku un zvejnieku sētas. Visās apskatāma pastāvīgā ekspozīcija (sadzīves un darba priekšmeti, interjera iekārtojums), kas raksturo vēstures posmu, novadu un mājas saimnieku nodarbošanos. Muzejā strādā amatnieki, svin latviešu gadskārtu ieražu svētkus, izstāžu zālē var skatīt tautas lietišķās mākslas studiju un muzeja krājuma izstādes. Savukārt muzeja restaurēšanas nodaļa apvieno vienus no labākajiem speciālistiem koka, metāla, auduma izstrādājumu un keramikas restaurēšanas jomās.