Falludžija
| Falludžija | |
|---|---|
 Fallugia paradoxa | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Augi (Plantae) |
| Tips | Segsēkļi (Magnoliophyta) |
| Klase | Divdīgļlapji (Magnoliopsida) |
| Rinda | Rožu rinda (Rosales) |
| Dzimta | Rožu dzimta (Rosaceae) |
| Apakšdzimta | Rosoideae |
| Ģints | Faludžija (Fallugia) |
| Suga | Fallugia paradoxa |
| Sinonīmi | |
| |
 Falludžija Vikikrātuvē | |
Falludžija (latīņu: Fallugia Endl., 1840) ir monotipa ģints no rožu dzimtas, kurā ietilpst vienīgā suga Fallugia paradoxa (D.Don) Endl. ex Torr. Tas ir krūms ar salīdzinoši lieliem baltiem ziediem, kuri ir līdzīgi rozēm, un matainiem augļiem. Sugas dzimtene ir kalnaini rajoni Ziemeļamerikas dienvidrietumu tuksnešos. Augs tiek kultivēts.[1] Ir mēreni aukstumizturīgs, taču nepārcieš augstu mitrumu. Tas tiek izmantots ASV siltos apgabalos kā augsnes stabilizators.[2]
Apraksts
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]30—150 cm, dažreiz līdz 250 cm augsts krūms, daļēji mūžzaļš: areālā dienvidos ir mūžzaļš, ziemeļos jaunās vasas ziemā nomet lapas. Sugas robežas atzīmē ektopisku daudzveidību — pieaugušo augu maksimālais augstums dažādās populācijās nozīmīgi variē. Šīs augs pēc Raunkjēra dzīvo formu klasifikācijas ir fanerofīts un ģeofīts. Jaunie zari ir tievi, daudz vai maz izteikti balti, ar īsu matainu apvalku. Ar laiku zaru miza paliek plika, bieži krāsojas līdz salmu dzeltenam, plīst un atdalās.[3][4]
Līdzīgi augi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lapu ārējais izskats ir līdzīgs Purshia stansburiana lapām. Šīs sugas dažreiz tika identificētas nepareizi, kas savukārt noveda pie dažādām kļūdām zinātniskajā literatūrā (piemēram, trofikas noteikšanā kukaiņiem). Purshia ir neliels koks ar izteiktu ass stumbru un bieži vien garāks nekā falludžija. P. stansburiana lapas ir līdzīgi dalītas, taču ir spīdīgas, klātas ar dziedzerīšiem un pēc taustes lipīgas, kā arī ar muskusa smaržu. P. stansburiana ziedi ir krēmkrāsā, ar pieciem līdz desmit auglenīcām, augļi ir līdzīgi falludžijas augļiem, taču atšķiras ar mazāku auglenīcu skaitu.[5]
Savvaļā sastopami falludžijas un Purshia hibrīdi. Piemēram, Kaibaba nacionālajā mežā Arizonā ir atrasti P. stansburiana un falludžijas hibrīdi. Ir arī mākslīgi iegūti hibrīdi ar Purshia tridentata.[6]
Areāls
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Falludžija ir izplatīta Ziemeļamerikas dienvidrietumos, kalnainos Mohaves, Sonora, Čivava tuksnešu rajonos Kalifornijas, Nevadas, Arizonas, Jūtas, Kolorādo, Teksasas, Oklahomas (Simarrona apgabals), Čivavas, Durango, Koavila de Saragosas štatos.[4] Ievesta Aidaho štatā austrumos, kur viegli iedzīvojas un pāriet savvaļā.[7] 1976. gadā ievesta ziemeļaustrumu Origonā, kur arī labi iedzīvojas.[8]
Nosaukums un aprakstīšanas vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ģints zinātnisko nosaukumu Fallugia augam devis Austrijas botāniķis Stefāns Ladislauss Endlihers (vācu: Stephan Ladislaus Endlicher) par godu Vallombrozas abatam Vergžilio Faludžam (itāļu: Virgilio Falugi), kas bija retoriķis, filosofs, dzejnieks un naturālists, kuru uzskatīja par vienu no slavenākajiem botāniķiem XVII—XVIII. gadsimtu robežās.[9]
Nozīme
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Faludžijas krūms ir barības ķēžu sākums, ar to barojas dažādi kukaiņi, galvenokārt tās ir vaboles (lapgrauži, krāšņvaboles, ādgrauži). Bez tiem uz faludžijas barojas tauriņu kāpuri (Grammia incorrupta, Hemileuca neumoegeni un Callophrys)'.[10]
Sistemātika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc mūsdienas uzskatiem, "Fallugia" ģints pieder pie Colurieae tribas no rožu dzimtas. Kopā ar falludžiju pie šīs tribas pieder arī "Geum" (kurā ietilpst iepriekš par patstāvīgām uzskatītas ģintis Acomastylis, Coluria, Novosiversia, Waldsteinia, Orthurus, Oncostylus un Taihangia) un Siversia. Filoģenētiski Fallugia ir māsu taksons Geum—Siversia grupai.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Deitschman, G. H.; Jorgensen, K. R.; Plummer, A. P. Fallugia paradoxa (Don) Endl. apache-plume. Agricultural Handbook 450. — Washington, DC: U.S. Department of Agriculture, 1974. — 3 p.
- ↑ Zavaleta, A.N. Medicinal Plants of the Borderlands. — Bloomington, IN, 2012. — P. 291. — 314 p. — ISBN 1-4685-4727-5
- ↑ McMinn, H. E. An Illustrated Manual of California Shrubs. — San Francisco, CA, 1939. — P. 204. — 689 p.
- ↑ 4,0 4,1 Powell, A. M. Trees and Shrubs of the Trans-Pecos and Adjacent Areas. — Austin, TX: University of Texas Press, 1998. — P. 154—155. — 498 p. — ISBN 0-292-76579-7
- ↑ Epple, A. O. Plants of Arizona. — Guilford, CT, 2012. — P. 84, 203. — 466 p. — ISBN 0-7627-7637-4
- ↑ Blauer, A. C. et al. Characteristics and hybridization of important Intermountain shrubs. I. Rose family. — Ogden, UT: U.S. Department of Agriculture, Forest Service, Intermountain Forest and Range Experiment Station. — 36 p.
- ↑ Burrell, C. C. Intimate Gardens. — Brooklyn, NY: Brooklyn Botanic Gardens, 2005. — P. 91. — 120 p. — ISBN 1-889538-65-5
- ↑ Edgerton, P. J.; Geist, J. M.; Williams, W. G. Survival and growth of Apache-plume, Stansbury cliffrose, and selected sources of antelope bitterbrush in northeast Oregon // Proceedings — research and management of bitterbrush and cliffrose in western North America / Tiedemann, A. R.; Johnson, K. L.. — Ogden, UT: U.S. Dept of Agriculture, Forest Service, Intermountain Forest and Range Experiment Station, 1983. — P. 45—54.
- ↑ Botany // Encyclopaedia Britannica. — Edinburgh, 1817. — Vol. IV. — P. 296. — 798 p.
- ↑ Tuskes, P.M.; Tuttle, J.P.; Collins, M.M. The Wild Silk Moths of North America. — Ithaca, NY: Cornell University Press, 1996. — P. 133. — 250 p. — ISBN 0-8014-3130-1