Elektriskā kapacitāte

Elektriskā kapacitāte (latīņu: capacitas — 'ietilpība') ir materiālu ķermeņu (strāvas vadītāju) vai to sistēmu spēja uzkrāt elektrisko lādiņu. Kapacitāti izsaka kā vadītāja uzkrātā lādiņa $q$ attiecību pret vadītāja virsmas potenciālu $\varphi$ un apzīmē ar $C$. Kapacitāte rāda, cik liels elektriskais lādiņš ir nepieciešams, lai vadītāja virsmas potenciāls izmainītos par vienu vienību.

$C={\frac {q}{\varphi }}$

Kapacitāte ir atkarīga no ķermeņa izmēriem un formas, kā arī no vides, kurā atrodas vadītājs, absolūtās dielektriskās caurlaidības.

Izolētas lodes kapacitāte $C=4\pi \varepsilon r$, kur $\varepsilon$ ir vides absolūtā dielektriskā caurlaidība, $r$ ir lodes rādiuss.

SI sistēmā kapacitāti mēra farados. Vienu faradu liela kapacitāte nozīmē, ka, vadītāja lādiņam palielinoties par vienu kulonu, virsmas potenciāls pieaug par vienu voltu.

1 farads ir ļoti liela kapacitāte, piemēram, Zemes kapacitāte ir ~700 µF. Elektronikā izmantojamo kondensatoru kapacitāti parasti mēra mikrofarados vai pikofarados.

Ja vairāki vadītāji atrodas līdzās, to kapacitātes mainās un vadītāju sistēmas kapacitāte nav vienāda ar izolētu vadītāju kapacitāšu summu.

Skatīt arī

• Kondensators
• Kapacitāte
• Farads