Berlīnes konference

Berlīnes konference jeb Kongo konference (vācu: Berliner Konferenz / Kongokonferenz) bija starptautiska konference, kas sanāca 1884. gada 15. novembrī Berlīnē, lai apspriestu Āfrikas sadalīšanu starp Eiropas lielvalstīm. Tā ilga līdz 1885. gada 26. februārim.

Konferenci ierosināja Portugāles karalistes valdība, kas citām koloniālajām lielvalstīm prezentēja tā saukto "Rozā karti", kurā bija paredzēta Portugāles īpašumu Angolā un Mozambikā apvienošana vienā kolonijā. Portugāles plānus apturēja Lielbritānija, kas uzskatīja, ka visa Āfrika uz dienvidiem no ekvatora ir tās interešu sfēra.

Francija un Vācija cerēja izvirzīt jautājumu par ietekmes sfēru norobežošanu Sahārā. Tomēr galvenais jautājums bija Kongo Brīvvalsts statuss, kas kalpoja par aizsegu Beļģijas koloniālajai ekspansijai. Beļģu un franču aktivitātes Kongo baseinā izspieda no reģiona portugāļus, kas gadsimtiem ilgi bija sadarbojušies ar Kongo valdniekiem.

Kanclera Bismarka vadībā notikušajā konferencē pieņemtais Vispārējais akts ne tikai atzina notikušo koloniālo iekarojumu likumību, bet arī pirmo reizi rakstveidā noteica saistības, ko lielvalstīm uzliek to ietekmes sfēras. Jo īpaši tika pasludināts efektīvas okupācijas princips, mudinot valstis iegūt no savām kolonijām izejvielas un laist tās apritē, un, ja tās nespēj izmantot kolonijas bagātības, ļaut citām valstīm un to karteļiem darboties tās teritorijā.

Pastiprinot imperiālistu sāncensību Āfrikā, konferencē pasludinātais efektīvas okupācijas princips veicināja pastiprinātu kontinenta kolonizāciju. Desmit gadus vēlāk, 1895. gadā, Libērija un Etiopija joprojām bija vienīgās suverēnās valstis Subsahāras Āfrikā.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Berlīnes konference.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)