Animācija

6 kadru animācija (lēkājoša bumbiņa)

Animācija (no latīņu: animātiō — 'atdzīvināšana') jeb multiplikācija (no latīņu: multiplicatio — 'pavairošana') ir attēlu secīga rādīšana noteiktā ātrumā un noteikta lieluma fiksētā kadrā, lai panāktu kustības ilūziju. Animācijas filma (secīgu attēlu kopums) parasti tiek rādīta ar ātrumu 24 kadri sekundē (parasti kadri tiek dublēti — tātad zīmēti tiek 12 kadri sekundē), kas ir pietiekami, lai mūsu acs neredzētu kadru maiņu (mirgošanu) un uztvertu atsevišķus attēlus kā vienu, kurā attēlota objekta kustība. Kustības šķietamība ir iespējama, pateicoties mūsu redzes īpatnībām. Šo principu izmanto arī kino.

Animācijas vēsture

Pirmsākumi

Viktorijas laikmeta zootropa kopija

Par animācijas pirmsākumiem var uzskatīt alu glezniecību paleolītā ap 30 000. gadu p.m.ē. (piem.: Altamiras ala Spānijā), kur pirmatnējie mākslinieki, piezīmējot skrienošiem buļļiem vairākas kājas, visticamāk, mēģinājuši panākt kustības ilūziju.

Kustīgie attēli

Animācija jeb filma sastāv no daudziem kadriem. Šo atsevišķo kadru pirmsākumi meklējami divu attēlu kustības apvienojumā — šis princips tika izmantots taumatropā (angļu: thaumatrope), ko pirmoreiz demonstrēja Pīters Marks Rodžets (Peter Mark Roget) Londonā 1824. gadā. Taumatrops kļuva par populāru rotaļlietu un parasti tas bija apaļš kartona gabaliņš, kuram abās pusēs uzzīmēti dažādi attēli (piemēram: zieds un vāze) un, kustinot abās pusēs iestiprinātās gumijas aukliņas, divi attēli saplūda vienā attēlā (attiecīgi: zieds vāzē).

Vēlāk parādījās fenakistiskops jeb stroboskops. 1834. gadā Viljams Horners (William George Horner) demonstrēja Bristolē savu darinājumu: zootropu, kas ir cilindrs, kura iekšpusē ievietota lente ar zīmējumiem (piemēram, cilvēks dažādās kustības fāzēs), augšpusē ir savdabīga perforācijas lente, kas ļauj acij fiksēt kadru un rada kustības ilūziju. Ar šo aparātu palīdzību varēja veidot jau garākas animācijas sekvences par diviem taumatropa kadriem.

Projektors

Jau sengrieķu filozofs un zinātnieks Aristotelis (384—322 p.m.ē.) ir minējis efektu, kas līdzinās projektoram: tumšā telpā, kuras ārsienā izveidots mazs caurumiņš, uz pretējās sienas projicējas ārpusē redzamā ainava. Renesanses laikā (piemēram: Leonardo da Vinči (1452—1680)) mākslinieki lietoja projektora paveidu, lai precīzi uzzīmētu perspektīvu. 17. gadsimtā jezuītu priesteris Kirhners (Athanasius Kirchner) uzskicēja ierīci "magia catoptrica", zināmu arī kā "magic latern", kas ir mūsdienu diapozitīvu projektora priekštecis.

Kamera

1872. gadā Edvards Maibridžs fotografējot nejauši atklāja filmēšanas principu: secīgi nofotografējot daudz kadrus pēc kārtas viņš ieguva zirga skriešanas sekvenci — vēlāk viņš nofotografēja vēl vairākas kustību sekvences un projicēja tās caur zoopraksiskopa un "magic latern" apvienojumu. 1882. gadā E.Maibridža nofilmētā materiāla ietekmēts Etjēns Žils Marejs izgatavoja "gunstock camera" — savdabīgu šaujamieroci filmu uzņemšanai.

View From the Window at Le Gras (1826), Nicéphore Niépce. Pirmā zināmā fotogrāfija, kas uzņemta ārpus telpām

Animācijas tehnikas

Vladislava Stareviča leļļu animācijas filma "Kinoperatora atriebība" (1912).

Zīmētā (klasiskā) animācija

Zīmētās animācijas kadri sākumā tiek zīmēti uz papīra un tad zīmējuma kontūras tiek pārzīmētas uz speciālas animācijas plēves, tad izkrāsotas un pēc tam katrs kadrs tiek nofotografēts. Parasti plēves tiek izmantotas līmeņos: atsevišķā līmenī kustīgie tēli un atsevišķā līmenī fons. Lielākā daļa 20. gadsimtā tapušo animācijas filmu ir zīmētās animācijas (piemēram: R.Stiebras un A.Bērziņa filma "Kabata"(1983)).

Leļļu animācija

Leļļu animācijā tiek izmantotas lelles un dekorācijas — lai panāktu kustības šķietamību, lelles tiek kustinātas un fotografētas (piemēram: Arnolda Burova leļļu animācija "Pasaka par vērdiņu" (1969)). Par šī animācijas žanra aizsācēju uzskata privātā Kauņas studijā strādājošo Vladislavu Stareviču, kura pirmās filmas "Briežvaboļu cīņa" un "Skaistā Lukandija" tapa 1910. gadā.

Aplikācijas animācija

Aplikācijas animācijās izmanto aplikācijas: parasti no papīra izgrieztas detaļas, kas tiek kustinātas uz plakanas virsmas un tad fotografētas pa kadram. Par aplikācijas animācijas paveidu var uzskatīt siluetu animāciju, kurā tiek veikta animācija, izmantojot divdimensiju figūras un formas, kas redzamas tikai siluetu veidā.

Aplikācijas animācijas veids tika izmantots salīdzinoši bieži līdz to aizvietoja zīmētā animācija, lai gan šī pāreja notika dažādos laikos, atkarībā no valsts. Mūsdienās aplikācijas animācija tiek veidota, izmantojot datoranimācijas tehnikas, izmantojot skanētus attēlus vai vektorgrafikas, kas aizvieto papīra materiālus. Piemērs šai animāciju tehniku pārejai ir Amerikas animāciju seriāls "Dienvidparks", jo tā pilotsērija tika izveidota ar papīra izgriezumiem, pirms pārgāja uz datoranimāciju.

Datoranimācija

Datoranimācija ir animācijas veids, kas tiek radīts ar datoru programmatūras palīdzību. Tā tiek plaši izmantota kino, televīzijā, videospēlēs, reklāmās un citos digitālos medijos. Datoranimācija var būt gan 3D animācija, kur objekti tiek modelēti un animēti trīsdimensiju vidē, gan 2D animācija, kas tiek veidota, izmantojot digitālus rastra vai vektoru zīmējumus. Attīstoties tehnoloģijām, datoranimācija ir kļuvusi par vienu no nozīmīgākajām vizuālās mākslas un izklaides industrijas sastāvdaļām.

Animācijas kultūra pasaulē

Animācijas kultūra pasaulē ir ļoti daudzveidīga un atspoguļo katra reģiona vēsturi, sabiedrību, mākslas tradīcijas un tehnoloģiskos sasniegumus. No Rietumiem līdz Austrumiem, animācija kā mākslas un izklaides forma ir kļuvusi par globālu fenomenu, piedāvājot dažādus stilus un žanrus. Katra valsts ir attīstījusi savu unikālo pieeju animācijai, kas ir saistīta ar tās kultūru, vēsturi un sociālajām norisēm.

Amerikas animācija

Amerikas animācijas industrija ir viena no vadošajām pasaulē. Animācija pirmo reizi kļuva par masveida izklaides veidu 20. gadsimta sākumā, un to popularizēja tādi industrijas pārstāvji kā Volts Disnejs. Disneja studija kļuva par pasaules animācijas līderi, radot revolucionārus darbus, piemēram, pirmo pilnmetrāžas animācijas filmu "Sniegbaltīte un septiņi rūķīši" (1937). Amerikas animācija ir pazīstama ar filmām, kas ir piemērotas gan bērniem, gan pieaugušajiem, un Amerikas animācijas industrijas ietekme ir spēcīgi jūtama popkultūrā. Animāciju studijas, piemēram, Pixar, DreamWorks un Blue Sky Studios, ir devušas lielu ieguldījumu animācijas attīstībā, radot globāli pazīstamas filmas, piemēram, "Rotaļlietu stāsts", "Šreks" un "Ledus laikmets".

Balstoties uz Disneja animatoru darbiem, ir nodefinēti "Divpadsmit animācijas pamatprincipi", kuri tiek plaši izmantoti visā pasaulē, un tiek uzskatīti par animācijas stūrakmeņiem.

Eiropas animācija

Eiropas animācija ir plašs un daudzveidīgs animācijas mākslas virziens, kas attīstījies dažādās Eiropas valstīs, veidojot unikālu vizuālo un naratīvo stilu. Atšķirībā no Amerikas Savienoto Valstu un Japānas animācijas industrijām, Eiropas animācijai raksturīga lielāka mākslinieciskā brīvība, eksperimentālisms un autorkino pieeja. Eiropā animācija bieži tiek izmantota ne tikai bērnu izklaidei, bet arī kā mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis, kurā tiek risinātas sociālās, vēsturiskās un filozofiskās tēmas.

Eiropas animācijas vēsture aizsākās jau 20. gadsimta sākumā, un tās attīstībā nozīmīgu lomu spēlējuši tādi eiropieši kā franču mākslinieks Emils Kols (Émile Cohl) un vācu ekspresionisma animatori. Padomju Savienības laikā animācija attīstījās kā valsts subsidēta mākslas forma, kamēr Rietumeiropā dažādas valstis izstrādāja savu unikālo pieeju animācijas tehnikām un stāstniecībai. Mūsdienās Eiropas animācija aptver gan lielbudžeta kopražojumus, piemēram, "Asteriks un Obelikss" filmas, gan neatkarīgās studijas, kas veido festivālu kino, piemēram, Cartoon Saloon Īrijā un Folimage Francijā.

Eiropas animācijas kultūru veicina dažādi festivāli, piemēram, Anesī Starptautiskais animācijas festivāls Francijā un Štutgartes animācijas festivāls Vācijā, kā arī Eiropas Savienības programmas, kas atbalsta animācijas filmu finansēšanu un izplatīšanu starptautiskā mērogā.

Latvijas animācija

Latvijas animācijas pamatlicējs ir Arnolds Burovs (1915—2006). 1966. gadā Arnolds Burovs Rīgas Kinostudijā izveidoja pirmo leļļu filmu studiju. Tajā pašā gadā viņš uzņēma pirmo Latvijas leļļu animācijas filmu "Ki-ke-ri-gū". Savas dzīves laikā Latvijas animācijas klasiķis nofilmējis ap 40 filmu ("Dauka" (1968), "Bums un Piramidons" (1969), "Pasaka par vērdiņu" (1969), "Kozete" (1977) "Si-si-dra" (1977), "Bimini" (1981) un citas).

1969. gadā Roze Stiebra un Ansis Bērziņš nofilmēja pirmo animāciju aplikācijas tehnikā, bet 1983. gadā — pirmo zīmēto (klasisko) animāciju.

Pēc neatkarības atgūšanas, Latvijas animācijas sfērā parādījās lielāka daudzveidība. Studijas "Dauka" un "Rija" sāka piedāvāt gan starptautiskus kopražojumus, gan atbalstīt latviešu mākslinieku darbus. Mazākas studijas, piemēram, Lunohod un Atom Art, koncentrējās uz autoru kino un festivālu filmas.

Latvijas animācija mūsdienās izceļas ar daudzveidīgu tehniku izmantošanu un tēlainu izteiksmi. Latviešu animācijas autori ir saņēmuši starptautiskus apbalvojumus un iekļauti dažādās monogrāfijās un mediju publikācijās visā pasaulē. 2025. gadā Ginta Zilbaloža animācijas filma "Straume" kļuva par pirmo Latvijas filmu, kas ir ieguvusi Zelta globusu, kā arī ir nominēta un ieguvusi Amerikas kinoakadēmijas balvu kategorijā "Labākā animācijas filma".

Japānas animācija

Japānas animācija, pazīstama kā anime, ir unikāls mākslas un izklaides veids, kas ir kļuvis par nozīmīgu pasaules popkultūras daļu. Anime aptver plašu žanru klāstu un bieži vien tiek veidota ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem.

Anime aizsākumi meklējami 20. gadsimta sākumā, taču nozīmīgu izaugsmi šis animācijas veids piedzīvoja pēc Otrā pasaules kara. Viens no lielākajiem pagrieziena punktiem bija Osamu Tezukas darbi, īpaši Astro Boy (1963), kas noteica anime vizuālo un naratīvo stilu. Laika gaitā industrija attīstījās, parādoties tādām studijām kā Studio Ghibli, kas radīja vizuāli izsmalcinātas un emocionāli dziļas filmas, un Toei Animation, kas veido populārus animācijas seriālus.

Anime ieguva globālu popularitāti 20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā, pateicoties tādiem darbiem kā Dragon Ball Z, "Naruto", One Piece, kā arī Ghibli filmām "Gariem līdzi" un "Mans kaimiņš Totoro" (My Neighbor Totoro). Mūsdienās anime ir pieejama visā pasaulē, un tā ietekmē ne tikai animācijas industriju, bet arī modi, mūziku un pat videospēles.

Anime bieži tiek veidota, adaptējot mangu.

Latīņamerikas animācija

Latīņamerikas animācijai ir raksturīgs, ka tajā bieži tiek ietvertas reģiona folkloras tēmas un sociālās problēmas. Šajās valstīs animācija tiek izmantota ne tikai izklaides, bet arī kultūras saglabāšanas nolūkiem. Meksika un Brazīlija ir ievērojamākās animācijas veidotājas Latīņamerikā. Tādas filmas kā "Zēns un pasaule" (2013) apvieno bērnu izklaidi ar sociālām un politiskām tēmām, un ir ieguvušas starptautisku atzinību. Latīņamerikas animācijas industrija ir augusi, piedāvājot daudzveidīgu mākslu un pieejas.

Izmantotā literatūra

• Beckerman H., "Animation: the whole story", 2003. gads

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Animācija.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)