Alfrēds Hajošs

Alfrēds Hajošs
Alfréd Hajós

Personas dati
Alfrēds Hajošs Gūtmans
Dzimis	1878. gada 1. februārī Budapešta, Ungārijas Karaliste, Austroungārija (tagad Ungārija)
Miris	1955. gada 12. novembrī Budapešta, Ungārijas Tautas Republika (tagad Ungārija)
Tautība	Ungārs
Profesionālā informācija
Pārstāvētā valsts	Ungārija
Sporta veids	Peldēšana
Disciplīna	Brīvais stils
Kluba informācija
Klubs	Magyar Testgyakorlók Köre
Olimpisko spēļu informācija
Dalības reizes	2 (1896, 1924)
Medaļas	2 zelta, 1 sudraba
Medaļas Pārstāvot:  Ungārija (HUN) Olimpiskās spēles Peldēšana Zelts Atēnas 1896 100 metri, brīvais stils Zelts Atēnas 1896 1200 metri, brīvais stils Mākslas sacensības Sudrabs Parīze 1924 Arhitektūra
Starptautiskā peldēšanas slavas zāle, Starptautiskā ebreju sporta slavas zāle

Alfrēds Hajošs (ungāru: Alfréd Hajós; dzimis 1878. gada 1. februārī, miris 1955. gada 12. novembrī) bija ungāru peldētājs, futbola spēlētājs un menedžeris un arhitekts. Viņš ir pirmais mūsdieno olimpiskais čempions peldēšanā no Ungārijas. Hajošs ir startējis 2 vasaras olimpiskajās spēlēs, peldēšanā 1896. gada Atēnu un mākslas sacensībās 1924. gada Parīzes spēlēs. Olimpiskajās spēlēs kopā izcīnījis divas zelta medaļas un vienu sudraba medaļu.

Biogrāfija

Alfrēds Hajošs ir dzimis Ungārijas galvaspilsētā Budapeštā kā Arnolds Gūtmans. 13 gadu vecumā pēc tēva noslīkšanas Donavas upē viņš apņēmās kļūt par labu peldētāju. Par sava sportista karjeras vārdu viņš pieņēma Hajós (no ungāru valodas: jūrnieks).

Pirms olimpiskajām spēlēm Atēnās Hajošs bija kļuvis par Eiropas čempionu 100 metru brīvajā stilā 1895. un 1896. gadā.

Brīdī, kad notika 1896. gada vasaras olimpiskās spēles Atēnās ,Hajošs bija arhitektūras students. Tajās viņam ļāva sacensties, taču bija grūti iegūt universitātes atļauju izlaist kursu. Atgriežoties pēc olimpiskajām spēlēm, Politehniskās universitātes dekāns Hajošu neapsveica ar viņa olimpiskajiem panākumiem, bet tā vietā teica: "Jūsu medaļas mani neinteresē, bet es ar nepacietību vēlos dzirdēt jūsu atbildes nākamajā pārbaudījumā.

1896. gada vasaras olimpiskajās spēlēs viņš startēja divās peldēšanas disciplīnās. Sacensības notika Zijas līcī, cīnoties ar jūras un līča spēkiem. 18 gadus vecais Hajošs ieguva savas divas zelta medaļas ārkārtīgi aukstā laikā (ūdens temperatūra bija aptuveni 55° F (13° C) ar 12 pēdu (4 m) lieliem viļņiem). 100 metru brīvā stila peldēšanā viņa rezultāts bija 1 minūte un 22.2 sekundes, bet 1200 metru brīvā stila peldēšanā — 18 minūtes un 22.2 sekundes. Hajošs vēlējās uzvarēt arī 500 metru peldēšanā brīvajā stilā, bet tā kā tās notika uzreiz pēc 100 metru peldējuma finiša un tieši pirms 1200 metru peldēšanas starta, tās nācās izlaist. Pirms 1200 metru peldējuma viņš savu ķermeni nosmērēja ar puscollu (vienu centimetru) biezu tauku slāni, taču izrādījās, ka tas maz aizsargā pret aukstumu. Pēc uzvaras sacensībās viņš atzinās, ka: "Mana griba dzīvot pilnībā pārvarēja manu vēlmi uzvarēt." Kamēr notika vakariņas par godu olimpiskajiem uzvarētājiem Grieķijas kroņprincis Konstantīns jautāja Hajošam, kur viņš ir iemācījies tik labi peldēt. Hajošs atbildēja: "Ūdenī". Nākamajā rītā Atēnu žurnāls Acropolis Hajošam bija devis iesauku Ungārijas delfīns. Viņš Atēnu olimpiskajās spēlēs bija jaunākais olimpisko medaļu ieguvējs.

Hajošu var uzskatīt par daudzpusīgu sportistu, jo 1898. gadā viņš uzvarēja Ungārijas 100 metru sprinta čempionātā, 400 metru barjerskrējienā un diska mešanā. No 1901. līdz 1903. gadam viņš spēlēja Ungārijas futbola izlasē un 1902. gada 12. oktobrī Vīnē piedalījās Ungārijas futbola izlases pirmajā starptautiskajā mačā. No 1897. līdz 1904. gadam viņš bija arī futbola tiesnesis, bet 1906. gadā — Ungārijas nacionālās futbola izlases treneris.

1924. gadā Parīzes olimpiskajās spēlēs mākslas sacensībās viņš piedalījās arhitektūrā, kura specializējās uz sporta objektiem. Viņa plānotajam sporta stadionam, kuru viņš izstrādāja kopā ar Dežē Lauberu, tika piešķirta sudraba medaļa. Sacensībās zelta medaļa netika pasniegta. Tādējādi viņš kļuva par vienu no tikai diviem olimpiešiem, kas jebkad ir ieguvuši medaļas gan sporta sacensībās, gan mākslas sacensībās olimpiskajās spēlēs.

Pazīstamākā Hajoša izstrādātā sporta bāze ir Alfrēda Hajoša Nacionālais peldēšanas stadions, kas uzcelts Budapeštā, Margaretā, Donavas upē. Stadions tika uzcelts 1930. gadā un vairākkārtīgi ir ticis izmantots Eiropas ūdens sporta čempionātos un citos starptautiskos sporta pasākumos.

1953. gadā Starptautiskā Olimpiskā komiteja viņam piešķīra olimpisko diplomu par nopelniem. Viņš ir Starptautiskās peldēšanas slavas zāles loceklis, un 1981. gadā viņš tika iekļauts arī Starptautiskās ebreju sporta slavas zālē.

Viņa brālis, Henriks Hajošs, izcīnīja zelta medaļu 4x250 metru brīvā stila peldēšanā 1906. gada neoficiālajās olimpiskajās spēlēs Atēnās.

Olimpisko spēļu rezultāti

Spēles	Sporta veids	Disciplīna	Rezultāts	Vieta
1896 Atēnas	Peldēšana	100 metri, brīvais stils	1:22.2	1 
		1200 metri, brīvais stils	18:22.2	1 
1924 Parīze	Mākslas sacensības	Arhitektūra		2 

Ēkas un būves

Viņa pirmās būves arhitektūrā tika veidotas jūgendstilā un eklektismā, vēlāk viņš pievērsās modernismam.

• 
  Veidliha nams Miskolcā (1912)
• 
  Grand Hotel Aranibika in Debrecenā (1913)
• 
  Vigado restorāns Miskolcas Tautas parkā
• 
  Millenáris Sporttelep Budapeštā (1928)
• 
  Alfrēda Hajoša nacionālais peldēšanas stadions Budapeštā (1930)
• 
  Napraforgó iela 17 Bauhaus- stila ēka Budapeštā.

Ārējās saites

• Alfrēds Hajošs (SOK profils) (angliski)
• Alfrēds Hajošs(Starptautiskā ebreju sporta slavas zāle) (angliski)