Šatrandža
Šatrandža (persiešu: شَطْرَنْج) ir tiešs šaha spēles priekštecis, galda spēle diviem spēlētājiem uz 64 lauciņu galdiņa.[1]
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Šatrandža ar nosaukumu čatranga radās Āzijā aptuveni mūsu ēras 5. gadsimta beigās — 6. gadsimta sākumā. Tās priekštecis bija četratā spēlējamā indiešu azartspēle čaturanga. Tiek uzskatīts, ka čatrangā netieši atspoguļojās sabiedriski — kulturālās dzīves izmaiņas sabiedrībā: kara mākslas evolūcija, budisma ietekmes pieaugums, azartspēļu noliegums.[2]
7. gadsimta beigās un 8. gadsimta sākumā arābi iekaroja Persiju, Vidusāziju, Aizkaukāzu, dažas Indijas kņazistes un virkni citu teritoriju. Visu šo milzīgo impēriju pārvaldīja Umajādu kalifāts, bet no 750. gada līdz 1258. gadam Abāsīdu dinastija. Par oficiālo valodu kļuva arābu valoda. Ar to izskaidrojams, ka daudzi šatrandžas apraksti, kurus raktījuši iekaroto zemju autori, ir rakstīti arābu valodā. Arābi aktīvi apguva iekaroto tautu kultūru, pārņēma tās sasniegumus un veicināja to tālāko attīstību.[3] Arābi arī čatrangā ienesa izmaiņas. Fonētiskās evolūcijas rezultātā tās nosaukums no čatranga mainijās uz šatrandža. Nedaudz mainījās figūru nosaukumi: pil (laidnis) arābi izrunāja kā fil, pijada (bandinieks) — baidak, ferzin (dāma) — firzan, figūru šah (karalis) un ruh (tornis) izruna nemainījās. Nemainījās arī figūru izvietojums uz 64 lauciņu galdiņa. Toties jūtamu ietekmi arābi atstāja uz figūru izskatu un spēles attīstību. Figūru ar dzīvu būtņu izskatu vietā, tās aizliedza islāms, arābi izmantoja miniatūras abstraktas cilindriskas vai koniskas formas figūras. Tas atviegloja figūru izgatavošanu un veicināja spēles izplatību. Sevišķi populāra satrandža bija Vidējos un Tuvos Austrumos. Lai apgūto šo spēli, bagātākās ģimenes pieaicināja labākos spēlētājus kā skolotājus.
Pēc spēles stipruma spēlētāji dalījās piecās klasēs. Augstākās klases spēlētāju bija maz un tie spēlējot ar otro klases spēlētājiem deva kā handikapu zirdziņa vai torņa bandinieku, trešās klases spēlētājiem — dāmu, kas toreiz bija vājākā figūra, ceturtās klases spēlētājiem — zirdziņu vai zirdziņu un torņa bandinieku, piektās klases spēlētājiem — torni.[2]
Seviški strauji šatrandžas spēles līmenis auga Abāsīdu valdīšanas pirmajos divos gadsimtos. Šai laikā dzīvoja vairāku spēcīgi šatrandžas meistari, kuru vārdi saglabājušies līdz mūsdienām:
- Abu Naims Al-Hadims — izcils Vidusāzijas šahists (8. gs. beigas — 9. gs. sākums);
- Zairabs Hatai — arī sava laika spēcīgākais spēlētājs Abu Naima laikabiedrs;
- Al-Adli — arābu šahists (9. gs. vidus);
- Al-Suli — arābu šahists (10. gs. pirmā puse).[3]
Apmēram 9. gadsimtā šatrandža no arābiem nonāca Eiropā: Itālijā un Spānijā, vēlāk 10-12. gs. tā kļuva zināma Anglijā, Francijā, Vācijā un citās Eiropas zemēs. Eiropā vēl ilgi spēlēja pēc šatrandžas noteikumiem, tikai figūru izskats un nosaukumi mainījās toreiz valdošā bruņinieku kulta ietekmē. "Firzan" kļuva par karalieni (dāmu), fantastiskais putns "Ruh" vispirms par karaļa ziņnesi—bruņotu jātnieku, vēlāk par torni—cietoksni. Arābu termins "Fil" angļiem kļuva par karaļa galma locekli—ākstu. Karalis, zirdziņš un bandinieks savus nosaukumus nemainīja.
Eiropiešus neapmierināja spēles temps, tādēļ 15. gadsimta beigās un 16. gadsimta sākumā spēles noteikumi sāka mainīties un šatrandža pārtapa par šahu: bandinieks izejas pozīcijas drīkstēja virzīties uzreiz pa diviem lauciņiem, karalis un tornis veikt rokādi, dāma un laidnis kļuva par tālšāvējām figūrām, līdz ar to dāma no visvājākās kļuva par visspēcīgāko figūru.[2] Pilnībā šaha noteikumi tika standartizēti 19. gs. sākumā laikā, kad sāka norisināties pirmie starptautiskie turnīri.
Spēles noteikumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
|
a | b | c | d | e | f | g | h |
|
| 8 | 
|
|
|
|
|
|
|
|
8 |
| 7 | 
|
|
|
|
|
|
|
|
7 |
| 6 | 
|
|
|
|
|
|
|
|
6 |
| 5 |
|
|
|
|
|
|
|
|
5 |
| 4 |
|
|
|
|
|
|
|
|
4 |
| 3 |
|
|
|
|
|
|
|
|
3 |
| 2 | 
|
|
|
|
|
|
|
|
2 |
| 1 | 
|
|
|
|
|
|
|
|
1 |
|
|
a | b | c | d | e | f | g | h |
|
Galdiņš un figūras
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]| Šatrandžas figūras | |
|---|---|
  |
Šah (Karalis) |
  |
Firzan (Dāma) |
  |
Ruh (Tornis) |
  |
Fil (Laidnis) |
  |
Faras (Zirdziņš) |
  |
Baidak (Bandinieks) |
Šatrandžu spēlēja uz vienkrāsaina kvadrātveida galdiņa, kas ar vertikālām un horizontālām līnijām bija sadalīts 64 lauciņos. Spēlē piedalījās divi spēlētāji un katram no viņiem bija figūru komplekts, kas sastāvēja no karaļa, dāmas, diviem torņiem, diviem laidņiem, diviem zirdziņiem un astoņiem bandiniekiem. Vienam spēlētājam figūru komplekts bija baltā (gaišā), otram — melnā (tumšā) krāsā. Spēli uzsākot figūras tika novietotas tāpat kā mūsdienu šahā, bet ar vienu izņēmumu, karalis un dāma varēja būt novietoti arī pretēji mūsdienu novietojumam, jo vienīgais nosacījums bija, ka karalim jāatrodas pretī karalim.
Figūru gājieni
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Karalis, tāpat kā mūsdienu šahā, gājiena laikā varēja tikt pārvietots uz visiem blakus esošiem lauciņiem.
- Dāma bija viena no vājākām šatrandžas figūrām, ar to gājienus varēja izdarīt tikai uz blakus esošo diagonālo lauciņu.
- Tornis, tāpat kā mūsdienu šahā, gājiena laikā varēja tikt novietots uz jebkura lauciņa pa horizontāli vai vertikāli.
- Laidnis varēja tikt pārvietots pa diagonālēm pa diviem lauciņiem, pie tam pārlēkt pāri gan savai gan pretinieka figūrai.
- Zirdziņš varēja tikt pārvietots tāpat kā mūsdienu šahā.
- Bandinieks, tāpat kā mūsdienu šahā, varēja tikt pārvietots pa vertikāli un sist pa diagonālēm vienu lauciņu uz priekšu, bet spēlētājam nebija tiesību to pārvietot pa diviem lauciņiem no sākuma stāvokļa un sasniedzot pēdējo horizontāli to varēja pārvērsts tikai dāmā.
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
|
Gājienu kārtība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Gājienus spēlētāji izdara pārmaiņus. Pirmie gājiena izdara baltie. Gājienus izlaist nedrīkst. Izdarot gājienus jāievēro iepriekš aprakstītie figūru pārvietošanas noteikumi.
Spēles mērķi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Par uzvarētāju tika atzīsts spēlētājs, kas
- pielika pretinieka karalim matu;
- pretinieku nostādīja pata stāvoklī;
- nosita visas pretinieka figūras, atstājot to ar vienu karali (ja pēc pēdējā sitiena, viens palikušais karalis varēja ar savu atbildes gājienu nosist otras puses pēdējo figūru, tad spēle tika atzīta par neizšķirtu).
Bibliogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Šahs». Latvijas padomju enciklopēdija. 9. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 381. lpp.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 Шахматы: Энциклопедический словарь / Гл. ред. А.Е. Карпов. Москва : Советская энциклопедия. 1990. 479. lpp. ISBN 5-85 270-005-3. (krieviski)
- ↑ 3,0 3,1 Бондаренко Ф.С. Становление шахматного этюда. Киев : Здоров’я, 1980. 7. lpp. (krieviski)
Papildu literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Šatrandža — viduslaiku arābu šahs. (angliski)
- Šatrandža (angliski)