Simons Bolivars

Simons Bolivars; Simón Bolívar
	2. Venecuēlas prezidents
	Amatā; 1813. gada 6. augusts — 1819. gada 17. decembris[a]
Priekštecis	Kristobals Mendosa
Pēctecis	Hosē Antonio Paess
	1. Kolumbijas prezidents
	Amatā; 1819. gada 16. februāris — 1830. gada 27. aprīlis
Pēctecis	Domingo Kajsedo
	1. Bolīvijas prezidents
	Amatā; 1825. gada 6. augusts — 1825. gada 29. decembris
Pēctecis	Antonio Hosē de Sukre
	6. Peru prezidents
	Amatā; 1824. gada 10. februāris — 1827. gada 27. janvāris
Pēctecis	Andress de Santakruss
Dzimšanas dati	1783. gada 24. jūlijā; Karakasa, Venecuēlas vicekaraliste, Spānijas Impērija (tagad Venecuēla)
Miršanas dati	1830. gada 17. decembrī (47 gadu vecumā); Santamarta, Lielkolumbija (tagad Kolumbija)
Dzīvesbiedrs(-e)	Marija Terēza Rodrigesa del Toro i Alaisa
Paraksts
	a Starp 1814. gada 7. jūliju un 1819. gada 15. februāri Venecuēlā nebija prezidenta. Bolivars tiek uzskatīts par 2. un 3. Venecuēlas prezidentu.

Simons Hosē Antonio de la Santisima Trinidads Bolivars Palasjoss i Blanko (spāņu: Simón José Antonio de la Santísima Trinidad Bolívar Palacios y Blanco; dzimis 1783. gada 24. jūlijā, miris 1830. gada 17. decembrī) bija Latīņamerikas militārais un politiskais līderis, kurš vadīja vairākas Dienvidamerikas kolonijas cīņā par neatkarību no Spānijas Impērijas. Viņš bija viens no nozīmīgākajiem neatkarības kustības vadītājiem, atbrīvojot Venecuēlu, Kolumbiju, Ekvadoru, Panamu, Peru un Bolīviju no Spānijas koloniālās varas.^[1] Bolivars bija Lielkolumbijas (mūsdienu Kolumbijas, Venecuēlas, Ekvadoras un Panamas) dibinātājs un pirmais prezidents.^[2] Viņa vīzija par apvienotu Latīņameriku gan pilnībā nepiepildījās, taču viņa loma reģiona vēsturē ir palikusi ļoti nozīmīga.^[3] Par godu Bolivaram nosaukta Bolīvijas valsts, kā arī visā Latīņamerikā daudzas pilsētas, ielas un institūcijas.

Bērnība un izglītība

Simons Bolivars piedzima 1783. gada 24. jūlijā Karakasā, toreizējā Spānijas impērijas Venecuēlas vicekaralistes teritorijā. Viņš nāca no turīgas kreolu ģimenes, kas bija spāņu izcelsmes un piederēja augstākajai sabiedrības klasei.^[4] Viņa tēvs Huans Visente Bolivars un māte Marija de la Konsepsjona Palasjosa nomira, kad Simons vēl bija bērns, tāpēc viņa audzināšanu uzņēmās radinieki un privātskolotāji.^[4] Bolivars jaunībā saņēma labu izglītību, īpaši izceļoties vēstures, filozofijas un militārās zinātnes studijās. Viens no viņa nozīmīgākajiem skolotājiem bija Simons Rodrigess, kurš iepazīstināja Bolivaru ar apgaismības idejām un veicināja interesi par brīvību un demokrātiju.^[4]

Pusaudža gados Bolivars devās uz Eiropu, kur apmeklēja Spāniju, Franciju un Itāliju. 1804. gadā viņš uzturējās Parīzē un bija liecinieks Franču revolūcijas sekām, kas dziļi ietekmēja viņa politisko domāšanu. Viņš arī iepazinās ar Napoleona Bonaparta ideāliem un redzēja, kā revolucionāras idejas var mainīt valstis. 1805. gadā Romā viņš deva zvērestu, ka savu dzīvi veltīs Latīņamerikas atbrīvošanai no Spānijas Impērijas koloniālās varas.

Cīņa par neatkarību

Simons Bolivars bija viens no galvenajiem Latīņamerikas neatkarības kustības vadītājiem, kas cīnījās pret Spānijas Impērijas koloniālo varu. Viņa pirmie centieni atbrīvot Venecuēlu sākās 1810. gadā, kad vietējie kreolieši izveidoja pagaidu valdību un pasludināja neatkarību. Tomēr pēc sākotnējiem panākumiem Spānijas spēki 1812. gadā atguva kontroli pār valsti, un Bolivars bija spiests doties trimdā. 1813. gadā viņš atgriezās un uzsāka militāro kampaņu, kas pazīstama kā Apžilbinošais karagājiens (Campaña Admirable), kas ļāva viņam īslaicīgi atbrīvot Karakasu un pasludināt Otro Venecuēlas republiku. Tomēr republika drīz vien sabruka, un Bolivaram atkal nācās bēgt. Viņš turpināja savu cīņu no Jaunās Granādas (mūsdienu Kolumbijas) un pakāpeniski izveidoja spēcīgu revolucionāro armiju.

Simons Bolivars vadīja vairākas nozīmīgas kaujas, kas bija izšķirošas Latīņamerikas neatkarības cīņā pret Spāniju Impēriju. 1819. gadā Bojakas kaujā (Batalla de Boyacá) viņa spēki guva nozīmīgu uzvaru, kas nodrošināja Kolumbijas neatkarību. 1821. gada Karabobo kauja (Batalla de Carabobo) bija izšķirošs brīdis Venecuēlas atbrīvošanā, nostiprinot revolucionāru kontroli pār šo reģionu. 1822. gadā Pičinčas kauja (Batalla de Pichincha) pavēra ceļu Ekvadoras neatkarībai, sagraujot pēdējās Spānijas pretestības atliekas šajā teritorijā. Pēdējās lielās cīņas notika 1824. gadā, kad Bolivara spēki guva uzvaras Huninas (Batalla de Junín) un Ajakučo kaujās (Batalla de Ayacucho), kas nodrošināja Peru neatkarību un izbeidza Spānijas Impērijas koloniālo varu Dienvidamerikā.

Lai panāktu Latīņamerikas neatkarību, Bolivars sadarbojās ar citiem revolucionāriem, tostarp Hosē de Sanmartinu, kurš vadīja cīņu Argentīnā un Čīlē.^[5] 1822. gadā viņi tikās Gvajakilā, kur pārrunāja neatkarības stratēģiju. Sanmartins atzina Bolivara vadību un atkāpās no politiskās dzīves, atstājot viņam Peru atbrīvošanas uzdevumu.

Lielkolumbijas izveide un valdīšana

Pamatraksts: Lielkolumbija

Pēc veiksmīgām cīņām par neatkarību Simons Bolivars centās izveidot vienotu Latīņamerikas valsti, kas spētu pretoties ārvalstu iejaukšanās draudiem un iekšējām nesaskaņām. 1819. gadā viņš pasludināja Lielkolumbijas Republiku, kas apvienoja mūsdienu Kolumbijas, Venecuēlas, Ekvadoras un Panamas teritorijas.^[2] Šī valsts bija viena no lielākajām un spēcīgākajām reģionā, un Bolivars kļuva par tās pirmo prezidentu. Tomēr Lielkolumbijas pārvaldīšana izrādījās sarežģīta. Valsti plosīja politiskās nesaskaņas starp federālistiem, kas vēlējās lielāku autonomiju reģioniem, un centrālistiem, kurus vadīja Bolivars un kuri atbalstīja spēcīgu vienotu valdību. Bolivars centās ieviest stabilu pārvaldi, bet saskārās ar pretestību, īpaši Venecuēlā un Ekvadorā, kur vietējie līderi vēlējās lielāku neatkarību.

Lai panāktu Latīņamerikas vienotību, Bolivars aicināja uz kontinenta apvienošanu un 1826. gadā organizēja Panamas kongresu, kurā centās veidot kopīgu Latīņamerikas valstu savienību. Tomēr šis mēģinājums cieta neveiksmi, jo valstis nespēja vienoties par kopēju pārvaldības modeli. Politiskais haoss un reģionālais separātisms arvien vairāk apdraudēja Lielkolumbijas pastāvēšanu. 1830. gadā, saskaroties ar pieaugošu opozīciju un valsts sabrukumu, Bolivars atteicās no prezidenta amata.^[2] Drīz pēc tam Lielkolumbija oficiāli sadalījās trīs neatkarīgās valstīs, tas ir, Kolumbijā, Venecuēlā un Ekvadorā, bet Panama palika Kolumbijas sastāvā līdz 1903. gadam.

Atsauce

↑ «Simón Bolívar» (angļu). Encyclopedia Britannica. Skatīts: 2025. gada 2. februārī.
↑ ^2,0 ^2,1 ^2,2 «Gran Colombia». Encyclopedia Britannica. en. lpp. Skatīts: 2025. gada 2. februārī.
↑ Ashley Rowland. «Simón Bolívar and Modern Republicanism» (angļu). Kellogg Institute for International Studies. Skatīts: 2025. gada 2. februārī.
↑ ^4,0 ^4,1 ^4,2 Joshua Simon. «Simón Bolívar» (angļu). Oxford Bibliographies. Skatīts: 2025. gada 2. februārī.
↑ Oliver Balch. «The Many Legacies of Simón Bolívar» (angļu). Americas Quarterly. Skatīts: 2025. gada 2. februārī.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Simons Bolivars.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)

[Britannica-1] «Simón Bolívar» (angļu). Encyclopedia Britannica. Skatīts: 2025. gada 2. februārī.

[Britannica_Gran_Colombia-2] 2,0 ^2,1 ^2,2 «Gran Colombia». Encyclopedia Britannica. en. lpp. Skatīts: 2025. gada 2. februārī.

[3] Ashley Rowland. «Simón Bolívar and Modern Republicanism» (angļu). Kellogg Institute for International Studies. Skatīts: 2025. gada 2. februārī.

[oxford_biblio-4] 4,0 ^4,1 ^4,2 Joshua Simon. «Simón Bolívar» (angļu). Oxford Bibliographies. Skatīts: 2025. gada 2. februārī.

[5] Oliver Balch. «The Many Legacies of Simón Bolívar» (angļu). Americas Quarterly. Skatīts: 2025. gada 2. februārī.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]