Serāpids

Serāpida biste

Serāpids (sengrieķu: Σέραπις, ģen. Σερἀπιδος), Sarāpids (doriešu Σάραπις), Sarapo (baktriešu Σαραπo) bija hellēnisma laika pārpilnības, auglības, pazemes un aizkapa dzīves dievs. Serāpidu attēloja kā grieķu dievu, bet ar ēģiptiešu dievu atribūtiku, kas apvienoja sevī dažādu kultu pārpilnību un augšāmcelšanos simbolizējošu ikonogrāfiju. Serāpidam bija veltīts Serāpijs, t. i., Ptolemaja III uzcelts templis Aleksandrijā (netālu no Kanopas pilsētas). Romas impērijas laikā Serāpida popularitāte turpināja augt, un bieži vien ārpus Ēģiptes viņu uzskatīja par Izīdas vīru. Serāpidam un Izīdai bija dēls, Harpokrats, kā analogs ēgiptiešu Horam.

Kulta izcelsme

Šīs dievības kulta izcelsmei ir diezgan daudz versiju. Pati izplatītākā no tām ir tāda, ka Ptolemaja I Sotēra valdīšanas laikā tika mēģināts izveidot sinkrētisku dievību — Serāpidu (doriski Sarāpids). Daudzi zinātnieki uzskata, ka tas notika tādēļ, lai apvienotu ēģiptiešu un grieķu reliģisko tradīciju. Taču diezgan ticams ir arī tāds skaidrojums, ka 4. gadsimta pr. Kr. beigās Ēģiptē uzradās daudz grieķu un maķedoniešu no visas grieķiskās oikūmenes un Serāpida kulta dibināšana varēja kļūt par veidu, kā viņus visus apvienot. Pie tam savā “izcelsmē” šai dievībai bija jābūt saistītai ar ēģiptiešu dievu panteonu, jo senatnē sakrālā vara pār konkrēto teritoriju varēja būt tikai tam dievam, kuram bija vietējā izcelsme. Tieši tāpēc Serāpida kulta saknes sniedzas līdz Memfisas Ozirisa-Apisa kultam, kas cēlies no ēģiptiešu dievu Ozirisa un Apisa pielūgsmes (Oziriss + Apiss = Oziris-Apis/Oserapis/Serāpids).

Pēc citām versijām, šīs dievības kultu no Babilonijas atveda Maķedonijas Aleksandrs. Šis pieņēmums ir saistīts ar to, ka Apiana darbos "Aleksandra anabāze" un Plūtarha "Aleksandra dzīves apraksts" Serāpids tiek minēts ne tikai kā ēģiptiešu, bet arī kā babiloniešu dievība. Pēc šo autoru datiem, Serāpidam ne tikai bija templis Bābelē, kā arī viņš bija vienīgais dievs, ko pieminēja sakarā ar Aleksandra nāvi Bābelē 323. gadā pr. Kr. Arī citi pētnieki šīs dievības kultu saista ar Aleksandra vārdu, taču nenoliedz arī, ka tam ir ēģiptiska izcelsme.

Pēc Plūtarha teiktā, Ptolemejam bija sapnis, kurā tam nezināms dievs lika izzagt svēto statuju no Sinopes pilsētas un nogādāt to Aleksandrijā, kur šo statuju divi priesteri pasludināja par Serāpida statuju. Viens no šiem priesteriem bija Eumolps, kura senā dzimta ir cēlusies no Eleusīnas mistērijas hierofantiem, bet otrs bija ēģiptiešu priesteris Manefons, kurš bija vienlīdz atzīta autoritāte gan pie grieķiem, gan pie ēģiptiešiem.

Romiešu vēsturnieks Tacits apgalvoja, ka Serāpids bija Rakotijas pilsētas dievs, pirms tā pielūgsme nonāca līdz Aleksandrijai.

Arī Aīda un Plutona statuju galvas tika vainagotas ar modiju kviešu mērāmā groza veidā, kas grieķiem simbolizēja mirušo valstību.

Sengrieķu ģeogrāfs Pausanijs savā darbā "Helladas apraksts" piemin divus serāpijus: vienu Akrokorintas pakājē virs atjaunotās Korintas pilsētas, bet otru Kopias pilsētā Boiotijā.

Vēl kāda hipotēze Serāpidu uzskata par Mitras hipostāzi un uz viņa vārdu attiecina irāņu epitetetu hšatrapati (xšaθrapati) — “valstības ķēniņš”.

Par šīs dievības izcelsmi avotos nav vienota viedokļa. Tā, piemēram, Plūtarhs traktātā “Par Izīdu un Ozīrisu”, kā arī Aleksandrijas Klēments izstāsta uzreiz vairākas versijas.

Kulta vēsture

Pirmie Ptolemaji iecēla Serāpidu ēģiptiešu dievu panteonā, padarot to par Ptolemeju Ēģiptes augstāko dievu, kā arī par jaunās ķēniņu dinastijas un jaunās galvaspilsētas Aleksandrijas aizbildni. Serāpidam tika veltīts liels templis Aleksandrijā, saukts par Serāpiju. Un vēl šīs dievības svētnīcas, kas bija slavenas ar savu brīnumaino dziedinošo spēku, atradās Kanopē, pilsētā Nīlas deltā netālu no galvaspilsētas. Šo dievu pielūdza arī Memfisas Serāpijā. Vēlāk Serāpida tempļi tika izveidoti daudzās valsts pilsētās, kur apmetās grieķiski runājošie iedzīvotāji, konkrēti Faijūmas oāzē.

Vēl pirmo Ptolemaju valdīšanas laikā šīs dievības kults izplatījās pa visu Vidusjūras reģionu. Lielā mērā tas bija saistīts ar ēģiptiešu valdības reliģisko politiku. Serāpida kultu Atēnās ieviesa Ptolemaju ietekmē. Serāpida svētnīca bija pat Apollona pilsētā Delfos.

Serāpidu attiecināja uz daudziem ēģiptiešu un grieķu dieviem — Ozīrisu, Zevu, Aīdu, Dionīsu, Agatodemonu, Asklēpiju, Hēraklu u.c. Romas Impērijas laikā viņš kļuva ne tikai par Aleksandrijas aizbildni, bet arī par dziedinātāju dievu, kas spēj izlemt dzīvības un nāves lietas. Pie viņa varēja ne tikai saņemt pareģojumus, bet arī vērsties ar lūgumu paaugstināt amatā. Rezultātā Serāpidu atzina ne tikai par augsto, bet arī visaugstāko transcendento dievību, pie kā var vērsties ar jebkuru lūgumu.

Monēta ar Adriānu un Serāpidu

Romā Serāpidu pielūdza Izīdas un Serāpida templī, kas tika uzcelts Marsa laukumā Otrā triumvirāta laikā, kā arī Serāpida templī Kvirinalā, kas bija uzcelts (vai rekonstruēts) Karakallas laikā. Izīdas un Serāpida romiešu kults kļuva populārs 1. gadsimta beigās, kad romiešu imperators Vespasiāns septiņdesmit gadu vecumā apmeklēja Serāpida templi Aleksandrijā, kur viņam parādījās kāda vīzija. Vēlāk viņš satikās ar diviem strādniekiem, kas bija pārliecināti, ka viņam ir dievišķs, brīnumdarošs spēks. Flāviju dinastijas laikā Serāpids bija viena no dievībām, kuras attēlu kopā ar imperatora attēlu var redzēt uz Romas Impērijas monētām.

Kulta beigas

Serāpida kults pastāvēja līdz 391. gadam, kad tika sagrauts Aleksandrijas Serāpijs.

Pēc Rufīna stāstītā, iemesls tam bija pilsētas pagānu kopienas mēģinājums nosargāt remonta laikā bojātās tempļa svētlietas. Tas izraisīja vietējo kristiešu sašutumu. Templī aizbarikādējušies pagāni centās tos atvairīt. Šajā konfliktā nācās iejaukties imperatora varai, un Teodosijs I izdeva dekrētu, saskaņā ar ko pagāni tiek amnestēti, taču visi nemieru dalībnieku kulti tiek aizliegti, bet viņu svētnīcas iznīcinātas.