Pirmā pasaules kara latviešu bēgļi

Jēkaba Kazaka glezna "Bēgļi"

Kurzemes un Zemgales okupācija, 1915

Pirmā pasaules kara latviešu bēgļi bija latvieši, kas Pirmā pasaules kara Vācijas Impērijas karaspēka Kurzemes ofensīvas laikā 1915. gadā bija spiesti doties bēgļu gaitās uz Vidzemi un Latgali, vēlāk uz Krieviju.

Vācu okupācijas iestādes plānoja Kurzemes kolonizēšanu ar vācu zemniekiem.

Bēgšanas iemesli

Jau no kara sākuma Anglijas un Francijas prese plaši aprakstīja īstas un izdomātas vācu okupācijas karaspēka zvērības pret Beļģijas civiliedzīvotājiem. Līdzīgas publikācijas parādījās Krievijā un latviski izdotajos laikrakstos. Tuvojoties vācu uzbrukumam, pārbiedētie iedzīvotāji sāka stihisku bēgšanu. Krievijas armija pavēlēja arī ebrejiem un vāciešiem kā politiski neuzticamiem doties bēgļu gaitās.

Aprīļa bēgļi

Plaša Krievijas Impērijas rietumu guberņu iedzīvotāju bēgšana brīvprātīgā vai piespiedu kārtā sākās 1915. gada pavasarī, Krievijas Impērijai ciešot lielus zaudējumus Polijā un Galīcijā, kas izraisīja armijas Lielo atkāpšanos. Vāciešu pirmais uzbrukums reģionā bija vērsts uz Lietuvu, sasniedzot Šauļus. Tas izraisīja Kauņas guberņas lietuviešu un ebreju bēgšanu Zemgales virzienā. Pirmie bēgļi 1915. gada 17. aprīlī sasniedza Bauskas apkārtni. Cauri Jelgavai 18. aprīlī pirmie bēgļi ieradās Rīgā. Pilsēta bēgļiem atvēlēja dažas iebraucamās vietas un atvēra divus ēdināšanas punktus. Galvenās rūpes uzņēmās ebreju un latviešu organizācijas. 19. aprīlī Latviešu biedrības namā atvēra ēdināšanas punktu, katru dienu paēdinot ap 1000 cilvēku. Bēgļu patversmes ierīkoja latviešu skolu un studentu korporāciju Talavija un Selonija telpās.

No Liepājas bēgšana sākās 21. aprīlī uz Kurzemes iekšieni. Bēgļi no Liepājas un Aizputes apriņķiem sākotnēji apmetās Valtaiķu, Laidu un Skrundas mežos, cerot uz drīziem krievu militārajiem panākumiem, kas tiem ļautu atgriezties mājās. 25. aprīlī vācieši ieņēma Kuldīgu un tālāk uzbruka Aizputei, tādējādi daļa Kurzemes bēgļu tika atgriezti no pārējās Kurzemes teritorijas un atgriezās mājās.

Aprīlī vācu kavalērijas izlūku vienības parādījās pie Tukuma, Jelgavas, šķērsoja Mūsu. Krievijas armija pārvērtēja vāciešu spēkus un nekārtīgi atkāpās no Kurzemes. Šo pirmo vācu uzbrukumu pie Jelgavas atsita Daugavgrīvas zemessargu bataljoni, kas kļuva par pamatu latviešu strēlnieku vienību veidošanai. Vāciešu nelielās vienības drīz atkāpās no Kurzemes lielākās daļas, saglabājot kontroli pār Dienvidkurzemi un Liepāju, kuru ieņēma 7. maijā. Rīgu sāka pamest kurzemnieki, lai atgrieztos mājās un sāktu pavasara lauka darbus. Jelgavā atgriezās guberņas pārvaldes iestādes.

1915. gada 28. aprīlī Kurzemes apriņķu priekšnieki saņēma rīkojumu, ka gadījumā, ja Krievijas armija atkāpsies, visi labības un kartupeļu lauki, ja vien to ražu nevar novākt un evakuēt, ir jāiznīcina. Iedzīvotājiem pārtiku atstās tikai vienam mēnesim, visi mājlopi jānodod rekvizīcijas komisijām, 18—45 gadus veciem vīriešiem arī jāpamet dzīvesvieta un jāatkāpjas. Šī rīkojuma izpilde nozīmētu ģimeņu izjaukšanu, sieviešu, bērnu un veco cilvēku pamešanu bada priekšā.

Ņemot vērā aprīļa notikumus, Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrība jūnijā iesniedza Vidzemes gubernatoram plānu, kā kontrolēt iespējamās Kurzemes un Zemgales bēgļu plūsmas, iedzīvotājiem izdalot kartes, iesakot ērtākos bēgšanas ceļus un vietas, uz kurām doties. Gubernators šo plānu noraidīja. Kurzemes zemnieki, mēģinot nodrošināties ar naudu iespējamās bēgšanas gadījumam, sāka graudus un citus produktus vest pārdošanai uz Rīgu un Vidzemi, ko viņiem ātri aizliedza. Tā kā Liepāja bija okupēta, bet Jelgavā ekonomiskā aktivitāte apsīkusi, zemnieki palika ar lieliem krājumiem, kas, sākoties bēgšanai, krita ienaidnieka rokās. Vācieši Jelgavu ieņēma 1. augustā.

Jūlija bēgļi

Vasarā strauji sākās vāciešu Kurzemes ofensīva, un jūnijā krievu armija atkal bēga no Kurzemes. Gubernators un pārvaldes iestādes jau jūnija beigās pameta Jelgavu. Kareivji daudzviet aizdedzināja labības laukus un mājas, dzina prom lopus un ar varu piespieda bēgt arī iedzīvotājus. Bēgļiem pavēlēja doties austrumu virzienā. 2. jūlijā sākās liela bēgļu kustība no Pampāļu, Ezeres, Auces, Talsu, Kandavas, Tukuma un Dobeles apkārtnēm. Lielas bēgļu straumes 5. jūlijā sāka plūst cauri Bauskai pa ceļiem, kas veda uz Koknesi un Daugavpili. Cita liela kolonna virzījās uz Rīgu. Kopējais bēgļu skaits šajā laikā varētu būt 300 000—400 000, kas sev līdzi dzina miljoniem liellopu, cūku un aitu. Mājlopu vidū drīz sākās slimības. Ceļmalas bija pilnas ar dzīvnieku līķiem, daudzi lopi izbēga, maldoties pa laukiem un mežiem barības meklējumos. Arī daudzi veci, slimi un bēgšanas novājināti cilvēki šajā ceļā mira. Ceļmalās parādījās kapu kopiņas.

Lielā bēgļu straume sasniedza Jaunjelgavu un Jēkabpili, kur tiem nācās šķērsot Daugavu. Jaunjelgavā izveidojās 20 verstis gara bēgļu rinda. Sākās pārtikas un ūdens trūkums. Daļa bēgļu palika Vidzemes guberņā. Tomēr lielākā bēgļu daļa caur Vidzemi un Latgali devās uz Krievijas un Baltkrievijas guberņām, kur saplūda ar Polijas un Lietuvas bēgļu kolonnām, kurās bija daudz vāciešu un ebreju, kuriem mājas bija jāpamet pēc īpaša Krievijas armijas virspavēlniecības rīkojuma.

Latviešu bēgļi saplūda Pleskavā, sākot ar 1915. gada 14. jūliju Pleskavā katru dienu ieradās 1500—3000 bēgļu. No šejienes tos ar vilcieniem tālāk sūtīja uz Novgorodu, Tveru, Jaroslavļu, Ribinsku. No Orlas uz austrumiem katru dienu nosūtīja ap 3000 bēgļu. Vitebskā bēgļiem uzturēties neļāva, liekot tiem doties tālāk uz Krieviju.

Latviešus Krievijā bieži noturēja par vāciešiem. Bēgļiem neļāva apmesties pilsētās, bet sūtīja tālāk Sibīrijas virzienā. Šeit vēlāk izveidojās Sibīrijas un Urālu latviešu nacionālā padome, kas pārstāvēja ap 200 000 latviešu. Daļa no tiem bija kolonisti, kas uz Sibīriju bija pārcēlušies jau agrāk, kad šeit dalīja zemi.

Bēgļu palīdzības organizācijas

Jau līdz ar pirmo Lejaskurzemes un Lietuvas bēgļu ierašanos Rīgā 1915. gada aprīlī Rīgā tika izveidota pirmā Bēgļu apgādāšanas nodaļa. Pirmo palīdzību aprīļa bēgļiem aktīvi sniedza Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrība un "Latviešu palīdzības komiteja karā iesauktiem" ar savu Dāmu komiteju. Komiteju izveidoja kara sākumā, dažādi palīdzot vairākiem tūkstošiem karā iesaukto ģimeņu. Sākoties jūlija bēgļu vilnim, komiteja ātri atvēra jaunas patversmes un ēdināšanas punktus. Daudzi bēgļi apmetās Juglā zem klajām debesīm. Viņu nodrošināšanai ar pārtiku rūpnīcas "Salamandra" telpās atvēra ēdnīcu, kas katru dienu izsniedza vismaz 1000 pusdienu porcijas.

Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrība mēģināja pati īstenot gubernatora iepriekš noraidīto bēgļu kustības plānu. Jūlija sākumā tās pārstāvji sāka strādāt ar bēgļiem, sniedzot informāciju par tālākas kustības ceļiem, kur rekvizīcijai nodot lopus un saņemt par tiem atlīdzību. Lopu jautājums bija sevišķi aktuāls. Tā kā varasiestādes nebija veikušas lopu rekvizīciju, bēgļi mājas pameta ar visiem mājlopiem, kas drīz sāka masveidā apmirt. Vidzemes guberņas administrācija uzdeva Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrībai organizēt mājlopu rekvizīciju un mājlopu pieņemšanas punktus. Drīz darbu sāka 15 rekvizīcijas komisijas. No bēgļiem pieņēma ne tikai zirgus un mājlopus, bet arī ratus un zirglietas. Daudzi bēgļi bija bēguši bez pienācīgiem personas dokumentiem, tādēļ Centrālbiedrība sāka palīdzēt arī ar jaunu dokumentu iegūšanu. Tā arī palīdzēja kurzemniekiem ar to Vidzemes saimnieku kontaktiem, kas bija gatavi izmitināt un ņemt darbā bēgļus. Kad bēgļi sasniedza Vidzemi, arī šeit sāka veidoties bēgļu palīdzības organizācijas, kas centās tiem palīdzēt ar pārtikas un pajumtes minimumu.

1915. gada rudenī Rīgā bija ap 60 000, bet Vidzemes dienvidos bija 72 545 bēgļi. Akūti trūka dzīvokļu. Kamēr Vidzemes latviešu saimnieki un pagastu valdes bija ļoti atsaucīgas, parasti piedāvājot bezmaksas telpas, vācu muižnieki savas plašās telpas bēgļiem nepiedāvāja gandrīz vispār. Lai neļautu bēgļiem palikt Rīgā un Vidzemē, policija bēgļu kolonnām bieži neļāva novirzīties no galvenajiem lielceļiem, bet no Rīgas viņus ar vilcieniem sūtīja uz Krievijas un Ukrainas guberņām. Rīgā 1916. gada aprīlī palīdzību saņēma vēl 43 603 bēgļi.

Nostiprinoties frontei, bēgļu plūdi augustā sāka apsīkt, un vairāk uzmanības varēja sākt pievērst viņu tālākai organizēšanai un apgādei jaunajās dzīves vietās. 1915. gada 12. augustā Maskavā notika apvienotā pilsētu un zemstu savienības sapulce, kurā noskaidrojās, ka bēgļus valdība cenšas virzīt pāri Urāliem uz Sibīriju. Maskavas latviešu biedrības izveidotā Bēgļu apgādāšanas komiteja izlēma veidot Centrālkomiteju, kas koordinētu rūpes par latviešu bēgļiem. Centrālkomitejas dibināšanas kongress notika Petrogradā 30. augustā. Tajā piedalījās 128 delegāti no 83 organizācijām. Lai samazinātu bēgšanas izraisīto postu, kongress nolēma aicināt gados vecākus cilvēkus no mājām vairs nebēgt un bēgļiem censties palikt Latgalē, Vidzemē vai vismaz Latvijas tuvumā, nedodoties uz Sibīriju. Idejai par bēgļu palikšanu pēc iespējas tuvāk Latvijas teritorijai un to paturēšanu vienkopus bija racionāls iemesls. Šajā laikā daudzi joprojām domāja, ka karš drīz beigsies un cilvēkiem būs daudz vieglāk atgriezties mājās, ja tie nebūs izklīdināti pa visu impēriju.

Kongress nodibināja Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomiteju, par kuras priekšsēdētāju ievēlēja Vili Olavu ar vietniekiem Jāni Čaksti un Arvedu Bergu. Centrālkomitejas mērķis bija apvienot latviešu bēgļu organizāciju darbību, dibināt jaunas organizācijas bēgļu mītnes vietās, panākt valdības finansējumu bēgļu vajadzībām. Centrālkomitejā ietilpa ap 260 organizācijām visās Krievijas Impērijas malās. Centrālkomiteja izveidoja juridiskos birojus, kas palīdzēja bēgļiem ar dokumentiem, kā arī kara zaudējumu un rekvizīciju prasību pieteikumiem. Liela nozīme bija izsniegtajām tautības apliecībām, jo latviešu bēgļus bieži sajauca ar vāciešiem, pret kuriem krievi izturējās ļoti naidīgi. Pēc boļševiku Oktobra revolūcijas Krievijā 1917. gada decembrī Centrālkomitejas darbību pārtrauca, tai atņēma līdzekļus un mantu. 1918. gada janvārī Centrālkomiteja nolēma savu darbību izbeigt.

Bēgļu skaits

Vācijas okupācijas spēku veiktā tautas skaitīšana Kurzemes guberņā 1915. gada 30. septembrī uzrādīja 230 000 iedzīvotājus. Pirms kara šeit dzīvoja ap 800 000 cilvēku, no kuriem ap 600 000 bija latvieši. Palicējos bija daļa ebreju, kas pēc evakuācijas pavēles nebija paspējuši pamest Kurzemi. No Kurzemes bija aizbēguši vairāk nekā 570 000 iedzīvotāju, no kuriem ap 450 000—500 000 bija latvieši. 1916. gada augustā bēgļu Centrālkomitejas vadītājs Vilis Olavs ziņoja, ka bēgļu gaitās devušies 760 000 latviešu. No Rīgas un Rīgas apriņķa bēgļu gaitās devušies 175 000 latviešu, no Daugavpils apriņķa — 75 000, Kauņas guberņas — 35 000, vēl kādi 25 000 pametuši Rēzeknes un Cēsu apriņķus.

Iedzīvotāju bēgšana un piespiedu evakuācijas ļoti ietekmēja arī Rīgu, kuru kopā ar uz Krieviju izvestajām fabrikām pameta desmitiem tūkstošu latviešu un krievu strādnieku.

Pēc Marģera Skujenieka aprēķiniem, no Kurzemes aizbēga 404 000 cilvēku, no Rīgas — 306 900 un no Rīgas apriņķa — 40 000. Kopā ar bēgļiem un evakuētajiem no citiem novadiem bēgļu gaitās esot devušies 850 000 cilvēku. Pirms kara sākuma Krievijā jau dzīvoja un strādāja 220 000 latviešu. Tādējādi Krievijā atradās ap miljonu latviešu un citu Latvijas zemēs dzīvojošo cilvēku.

Atgriešanās dzimtenē

Neorganizēta bēgļu atgriešanās sākās pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas 1918. gadā un pēc Padomju Latvijas nodibināšanas 1919. gada sākumā. Krievijas pilsoņu karš un Latvijas brīvības cīņas bēgļiem organizētu iespēju atgriezties dzimtenē deva tikai pēc Latvijas un Padomju Krievijas miera līguma noslēgšanas 1920. gada vasarā. Šajos gados tūkstošiem latviešu bija miruši no bada un slimībām, gājuši bojā pilsoņu kara haosā. Daudzi latvieši atbalstīja boļševikus un izvēlējās palikt Padomju Krievijā, kur viņu lielu daļu arestēja un nošāva Staļiniskā terora laikā īstenotā NKVD "Latviešu operācija".

Pēc miera līguma noslēgšanas bēgļu atgriešanos koordinēja Latvijas Iekšlietu ministrija, kuras vadībā šajos gados atradās Arveds Bergs un Alberts Kviesis. Abi bija pieredzējuši bēgļu organizāciju darbinieki, kas atviegloja šo darbu. 1921. gadā Latvijā atgriezās 95 000 cilvēku, un līdz 1924. gadam lielākā daļa to, kas gribēja un spēja atgriezties, bija to izdarījuši. Pēc tam atgriešanos traucēja tas, ka bija beidzies bēgļu atgriešanās termiņš un PSRS visādi ierobežoja izbraukšanu no valsts.

Latviešu bēgļi un militārās vienības no Sibīrijas atgriezās pa jūru, apceļojot apkārt pasaulei. Bēgļus ēdināja un transportēja uz valsts rēķina. Lielākos karantīnas centrus izvietoja Rēzeknē un Rīgā. Šeit bēgļus atutoja. No slimībām īpaši bīstams bija tīfs. Latvija arī kalpoja par pārvietošanās punktu daļai Lietuvas bēgļu, dažādu valstu karagūstekņiem, Krievijas politiskajiem bēgļiem. Bija arī braucēji no Rietumiem, kas politiskās pārliecības dēļ devās uz jauno sociālisma valsti. 1921. gadā Latviju abos virzienos šķērsoja 135 000 cilvēku.

Līdz 1928. gadam Latvijā oficiāli atgriezās 236 279 bēgļi, bet ceļā uz citām valstīm šķērsoja 278 743 caurbraucēji un Krievijas bēgļi. Pat pierēķinot iepriekš ar pašu spēkiem atgriezušos bēgļus, skaitļi rāda, ka ļoti liela daļa bēgļu Latvijā vairs neatgriezās. Daudzi bija miruši Krievijā vai dažādu iemeslu dēļ izvēlējās tur palikt. Iespēju atgriezties Latvijā izmantoja arī daudzi ebreji, kas izraisīja iekšpolitisku konfliktu un 1927. gada Pavalstniecības likuma referendumu.

Ārējās saites

• Latviešu bēgļi Krievijā Pirmā pasaules kara laikā
• Bēgļu gaitas un Rīgas evakuācija