Hidroksīdi

Dažādu metālu hidroksīdu nogulsnes mēģenēs. No kreisās — dzelzs(III), vara(II), kobalta(II) un cinka hidroksīdi

Hidroksīdi ir neorganiskas vielas, kas satur hidroksilgrupu −OH. Ir pazīstami gandrīz visu ķīmisko elementu hidroksīdi. Daži no tiem sastopami dabā minerālu veidā. Šķīstošos bāziskos hidroksīdus — sārmu metālu un sārmzemju metālu, kā arī amonija un tallija(I) hidroksīdus sauc par sārmiem.

Atkarībā no tā, vai atbilstošais elementa oksīds ir bāzisks, skābs vai amfotērs, izšķir:

• bāziskos hidroksīdus, ko sauc arī par bāzēm. Tie pārsvarā ir tādu metālu hidroksīdi, kam oksidēšanas pakāpe ir +1 vai +2; arī amonija hidroksīds. Reaģējot vai disociējot tie atšķeļ hidroksilgrupu hidroksiljona veidā. Bāziskie hidroksīdi ir nātrija hidroksīds NaOH, kālija hidroksīds KOH, kalcija hidroksīds Ca(OH)₂ u.c.
• amfotēros hidroksīdus, kas atkarībā no apstākļiem reaģē gan kā bāzes, gan kā skābes. Tie ir tādu metālu hidroksīdi, kam oksidēšanas pakāpe ir +3 vai +4, retāk +2. Amfotērie hidroksīdi ir alumīnija hidroksīds Al(OH)₃, cinka hidroksīds Zn(OH)₂ u.c.
• skābos hidroksīdus, ko parasti sauc par skābekli saturošajām neorganiskajām skābēm. Tās veidojošo elementu oksidēšanas pakāpes var būt dažādas, bet biežāk +5 un lielākas. Skābie hidroksīdi reaģējot vai disociējot atšķeļ ūdeņraža jonus H⁺. Lai arī formāli šīs vielas satur hidroksilgrupas, to formulas raksta, sākot ar ūdeņradi — H₂SO₄, nevis SO₂(OH)₂; HClO, nevis ClOH. Piemēram, bora hidroksīdu B(OH)₃, ņemot vērā, ka tā skābās īpašības ir daudz izteiktākas nekā bāziskās, sauc par borskābi ar formulas pierakstu H₃BO₃.

Visbiežāk par hidroksīdiem dēvē tikai bāziskos un amfotēros hidroksīdus.

Dažreiz ūdeni arī pieskaita pie hidroksīdiem (ūdeņraža hidroksīds).

Organiskos savienojumus, kas satur hidroksilgrupas, sauc par spirtiem.

Skatīt arī

• Bāzes
• Sārmi
• Hidroksilgrupa