Halkēdonas koncils

Halkēdonas koncils

Halkēdonas koncils bija ceturtais kristīgās baznīcas ekumeniskais koncils, kuru par tādu atzīst Romas Katoļu Baznīca, Pareizticīgā baznīca un lielākā daļa protestantu baznīcu. Tas notika no 451. gada 8. oktobra līdz 1. novembrim Halkēdonā (pāri Bosfora šaurumam pretī Konstantinopolei). Tajā piedalījās apmēram 370 Romas impērijas austrumu daļas bīskapu, kā arī Romas pāvesta sūtņi.

Koncila gaita

Koncilā tika nosodīts monofizītisms — mācība, ka Kristum ir tikai viena daba, dievišķā. Koncilā pieņēma jaunu kristoloģisku ticības apliecību, kuru galvenokārt izveidoja no Aleksandrijas Kirila un Leona darbiem un 433. gadā pieņemtas formulas (kuras pirmais uzmetums savukārt bija tapis Efesas koncilā). Tajā tika aprakstīts, ka Kristus ir "vienlaikus pilnīgs dievišķumā un pilnīgs cilvēciskumā, patiess Dievs un patiess cilvēks". Tādējādi tika noraidīts gan monofizītisms, gan nestoriānisms. Koncils pieņēma apkopojošu definīciju, kura ietvēra Nīkajas 325. un Konstantinopoles 381. gada ticības apliecības, divas Aleksandrijas Kirila vēstules, kas atspēkoja Nestorija mācību, un Leona darbu ‘’Tome’’. Koncilā tika pieņemti arī vismaz 28 kanoni. Lielākā daļa no tiem bija noteikumi par garīdzniecību, klosteriem un mūku dzīvi. 28. kanons (par Konstantinopoles vienlīdzību ar Romu) neapmierināja Romas pāvestu Leonu, un viņš uz vairākiem gadiem novilcināja šī koncila lēmumu atzīšanu un 28. kanonu neatzina.

Pēc koncila

Koncila lēmumi neapmierināja arī vairākas Austrumu baznīcas, kuras atzina monofizītismu. Šo uzskatu paudēji bija vairākumā Ēģiptē un Sīrijā. Pēc koncila šīs baznīcas atšķēlās no pārējās baznīcas. 6. gadsimtā Ēģiptes, sīriešu jakobītu un Etiopijas baznīcas, kas darbojās Aleksandrijas pakļautībā, apvienojās autonomās Monofizītu baznīcās. Šajā laikā monofizītismu pieņēma arī Armēnija.