Flora

Flora. A.F.Botticelli gleznas Pavasaris fragments (~1480). Tajā saskaitīti ~138 augu sugu attēli

Flora (no latīņu: flore — 'ziedēt') — vēsturiski izveidojies augu sugu kopums kādā noteiktā teritorijā. Nosaukums dots pēc romiešu puķu, pavasara un junības dievietes Floras vārda.

Izpētes un aprakstīšanas principi

Pētnieki floras mēdz pētīt un aprakstīt pēc dažādiem principiem, piemēram:

• teritoriāli — Austrālijas flora, Viduseiropas flora, Latvijas flora, Ķemeru nacionālā parka flora;
• taksonomiski — ziedaugu un paparžaugu flora, sūnaugu flora (brioflora), sēņu flora (mikoflora), aļģu flora (algoflora).
• vēsturiski — devona flora, terciāra flora, leduslaikmeta flora.
• pēc saimnieciskās nozīmes — kokaugu flora (dendroflora), nezāļu flora.
• medicīnā — mikroflora ir kādai noteiktai videi raksturīgs mikroorganismu kopums. Piemēram, cilvēka ādas vai zarnu mikroflora.

Ja nav īpašas atrunas, ar jēdzienu flora parasti saprot paparžaugu un ziedaugu floru.
Par floru sauc arī pēc iepriekš minētiem principiem sastādītus augu aprakstu apkopojumus. Tajos mēdz iekļaut ziņas par augu sugu taksonomiju, to morfoloģiskos aprakstus, bioloģiju, fenoloģiju, vispārējo izplatību, izplatību attiecīgajā teritorijā. Florās mēdz iekļaut arī sugu noteikšanas tabulas un attēlus, reizēm izplatības kartes.
Kādā teritorijā sastopamo sugu izplatības kartes mēdz kārtot izdevumos, kurus sauc par floras atlasiem, piemēram, Eiropas Floras atlass (Atlas Floraea Europea).

Floras izpētes metodes

Lai noskaidrotu kādas teritorijas floru, pētnieki lieto vairākas metodes:

1. Literatūras apzināšana. Maz ticams, ka mūsdienās būtu kāda vieta uz Zemes, kuru nebūtu apmeklējis neviens botāniķis un veicis piezīmes par redzētajiem augiem. Šo publicēto, nepublicēto (rokrakstos atrodamo), internetā ievietoto datu savākšana ir svarīgs posms kādas teritorijas floras izpētē.
2. Herbāriju izpēte. Ticamākos datus par sugu izplatību var iegūt, izpētot iepriekšējo pētnieku savāktu un zinātniski noformētu herbāriju. Šī metode ļauj pētniekam pašam pārliecināties par datu ticamību, par sugu noteikšanas pareizību, par vietas un laika citēšanas pareizību literatūras avotos.
3. Lauku darbs. Aktuālās situācijas noskaidrošanu pētnieki var veikt tikai lauku apstākļos pēc noteiktas metodikas pārstaigājot pētījamo teritoriju. Augu sugas tiek reģistrētas, ievāktas herbārijā, fotografētas un citādi dokumentētas. Tikai ar šo metodi var noskaidrot, vai agrāk minētas augu atradnes vēl saglabājušās, atklāt jaunas sugas. Īsumā - sekot floristiskā sastāva izmaiņām kādā teritorijā.
4. Modelēšanas metodes. Viena no tādām ir "Konkrēto floru metode", kuru izstrādāja krievu zinātnieks Aleksandrs Tolmačovs (1903—1979) un testēja arī LPSR ZA Bioloģijas institūta Botānikas laboratorijā. Pētot tādu milzīgu teritoriju kā Krievija, ir grūti pārstaigāt visu valsti. Tolmačovs izstrādāja metodiku, pēc kuras tika izvēlētas vienāda lieluma teritorijas noteiktā attālumā viena no otras. Šīs teritorijas tika pakļautas rūpīgai izpētei dažādos veģetācijas perioda laikos (pavasarī, vasaras vidū un beigās). Tolmačovs uzskatīja, ka salīdzinot šo teritoriju floristisko sastāvu, ar zināmu varbūtību var noteikt robežas starp fitoģeogrāfiskajiem rajoniem.