Dānija—Norvēģija

Dānija—Norvēģija bija Dānijas Karalistes un Norvēģijas Karalistes personālūnija no 1380. līdz 1536. gadam un reālūnija no 1537. līdz 1814. gadam. Tās sastāvā bija arī Islande, Grenlande un Fēru salas.

Vēsture

Dānijas un Norvēģijas savienība radās 1380. gadā, kad pēc Norvēģijas ķēniņa Hokona VI Magnusona nāves viņa sieva un Dānija ķēniņa Valdemāra IV meita Margrēte I savu mazgadīgo dēlu Olufu II (1370—1387) pasludināja par Dānijas un Norvēģijas ķēniņu. Kad tikai septiņpadsmit gadus vecais ķēniņš Olufs pēkšņi nomira, Margarēte 1387. gadā kļuva par Dānijas un Norvēģijas ķēniņieni, bet 1389. gadā arī par Zviedrijas ķēniņieni. Margrētes māsas mazdēls Pomerānijas Ēriks 1397. gada 17. jūnijā Kalmarā tika kronēts par pirmo Dānijas, Norvēģijas un Zviedrijas kopvalsts jeb Kalmāras ūnijas ķēniņu.

Pēc tam, kad 1523. gadā Zviedrija izstājās no Kalmāras savienības, 1536. gadā Kopenhāgenas Rigsdags pieņēma lēmumu pārveidot Norvēģiju par Dānijas provinci. Lai gan Norvēģija 1660. gadā formāli atguva savu karalistes statusu, tās valstiskās insitūcijas neatjaunoja.

Pēc Napoleona karu laikā 1814. gada 14. janvārī noslēgtā Ķīles miera līguma Norvēģiju atdalīja no Dānijas un pe tā līdz 1905. gadam atradās personālūnijā ar Zviedriju. Islande, Grenlande un Fēru salas palika Dānijas pakļautībā. Islande 1918. gadā kļuva par valsti personālūnijā ar Dāniju, bet 1944. gada 17. jūnijā pasludināja neatkarību.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Dānija—Norvēģija.