destructivus

Latin

Etymology

From dēstruō (“to destroy, demolish”) +‎ -īvus.

Pronunciation

• (Classical Latin) IPA^(key): /deːs.truːkˈtiː.u̯us/, [d̪eːs̠t̪ruːkˈt̪iːu̯ʊs̠]
• (modern Italianate Ecclesiastical) IPA^(key): /des.trukˈti.vus/, [d̪est̪rukˈt̪iːvus]

Adjective

dēstrūctīvus (feminine dēstrūctīva, neuter dēstrūctīvum); first/second-declension adjective

1. destructive

Declension

First/second-declension adjective.

	singular				plural
	masculine	feminine	neuter		masculine	feminine	neuter
nominative	dēstrūctīvus	dēstrūctīva	dēstrūctīvum		dēstrūctīvī	dēstrūctīvae	dēstrūctīva
genitive	dēstrūctīvī	dēstrūctīvae	dēstrūctīvī		dēstrūctīvōrum	dēstrūctīvārum	dēstrūctīvōrum
dative	dēstrūctīvō	dēstrūctīvae	dēstrūctīvō		dēstrūctīvīs
accusative	dēstrūctīvum	dēstrūctīvam	dēstrūctīvum		dēstrūctīvōs	dēstrūctīvās	dēstrūctīva
ablative	dēstrūctīvō	dēstrūctīvā	dēstrūctīvō		dēstrūctīvīs
vocative	dēstrūctīve	dēstrūctīva	dēstrūctīvum		dēstrūctīvī	dēstrūctīvae	dēstrūctīva

Descendants

• Catalan: destructiu
• French: destructif
• Galician: destrutivo
• Italian: distruttivo
• Portuguese: destrutivo
• Spanish: destructivo

References

• “destructivus”, in Charlton T. Lewis and Charles Short (1879) A Latin Dictionary, Oxford: Clarendon Press
• destructivus in Gaffiot, Félix (1934) Dictionnaire illustré latin-français, Hachette.